Sintija ir sava ceļa sākumā. Tur neviens nav vēl tik stiprs, pieredzes bagāts, nav vēl paša atziņas. Publiski ar to visu dalīties - liels risks nonākt vienkārši izklaidētāja lomā, jo izklausies primitīvs. Jebkas, ko pastāsti par sevi, iedod otram iespēju to pavērst pret sevi.
Mana pirmā sajūta arī tikko bija par to projektu cringy, bet - meitenes, ar ko tas atšķiras no terapijas? No zīmēšanas smiltiņās, no mandalām? Kāpēc viena sevis sakārtošanas metode ir laba, pašsaprotama, cita bērnišķīga? Sintija izgājusi cauri smagām izvēlēm, personības lūzumam. Tā varbūt bija viņas terapija te un tagad - caur tēliem vizuāli atspoguļot šo savu ceļu, tās vērtības, kuras tagad viņai palīdz turēties. Cik vispār atklāti LV sabiedrībā cilvēki ir gatavi runāt par savu emocionālo pasauli, traumām, mentālo veselību?
Jā, viņai nesanāk tik veikli. Jā, vajadzīga paškritika. Jā, lielākoties atrauti mazliet no realitātes tas "nauda nav viss, bet dzīvo šiki". Un? Gudrajām ir iespēja stāvēt pāri un neizrēkt. Ja gribas tik ļoti viņu mainīt un viņa kaitina, varbūt var viņai privāti rakstīt, ar atbalstu, nevis "Sintija, beidz, izklausies stulba, nelīdzsvarota, nesmejies tik histēriski" utt.
Bet respect par drosmi! Lai spēks nesalūzt!