Vēlējos pastāstīt par savu situāciju. Pat nezinu kā sākt,godīgi sakot. Man ir draugs,ar kuru kopā esam ilgi,jau gadus. Viss ir lieliski,lidz fonā parādās alkohols. Starpcitu,ar ko Viņam ir smagas problēmas. Iedzerot Viņš kļūst neaprakstāmi ļauns,greizsirdīgs un ļoti psiholoģiski agresīvs. Bez jebkāda pamata. Ikdienā Viņš ir diezgan kluss,mīļš un īpaši nerunā ne par ko tādu,neskaitot ikdienas lietas. Iedzerot vienmēr viss Viņam sākas jauki un ar katru mutīti paliek Tikai trakāk. Es Viņam absolūti neko ļaunu nedaru,drīzāk esmu un cenšos būt saprotoša it visā. Es cenšos strādāt ar Viņa alkoholismu,kas pagaidām labus panākumus nav devis. Pati nelietoju vispār,tāpēc ir vēl jo smagāk. Nu tā tas viss velkās,kamēr līdz vakaram ir pavisam slikti. Viņš nespēj ne nomierināties,neko. Ir neapstādināms. Katru reizi,kad Viņš dzer,Viņš sēž gultas malā un stundām,stundām...psiholoģiski mani terorizē ar paša izdomātām lietām,ar naidu uz mani,ar naidu uz ikvienu un naidu uz visu pasauli - liekot mani sava lielākā ienaidnieka lomā. Tas iet pat Tik traki,ka man jāizliekas,ka guļu,lai Tikai man liktu mieru. Kas protams nestrādā,jo tad Viņš nāk un čukst ausī ļaunas muļķības,agresīvi baksta mani,rauj nost segu,ņirgājas,ka redz,ka raudu un smejas,kad esmu apslimusi un nevarīgi guļu gultā vai klepoju. Kādreiz es Viņam atbildēju lai apstājas,tagad man vairs nav spēka teikt ne vārda un tiešām arī tās stundas maļot,es esmu sākusi pilnībā klusēt. Un labi nav nekā,kad mierināju - Viņš palika Tikai trakāks un kad klusēju - Tikai agresīvāks. Es varu darīt jebko,būt ļoti jauka un mīļa,nekas nestrādā. Daudz traku ideju nāk galvā. Ārā kopā nevaram iet,tad visa pilsēta mēdz dzirdēt ko Viņš ļaunu man uz ielas nepārtraukti bļauj un man ir kauns. Es Viņu mūžīgi sargāju pašu no sevis un es Viņu tiešām Mīlu,pat reizēs,kad Viņš liek man Viņu pašu ienīst. Galvenais punkts ir tajā,ka Viņš pats ir teicis,kā arī sen jau esmu pamanījusi - katru reizi , kad Viņš dzer..Viņam vienmēr vienā brīdī 'parauj melna bilde',jocīgākais ir tas,ka Viņš ir pie apziņas,runā skaidri un ir nomodā. Un tas moments arī ir tas,kad ieslēdzas viss tas ļaunais. Katru reizi,kad Viņš no rīta pamožas(nujā,ar paģirām) Viņš VISPĀR neatcerās neko no savas iepriekšējās dienas dzeršanas. Tikai 'atceros forši runājām,iedzeru,vel iedzēru un viss' A es....atceros pilnīgi visu. Es citreiz,kad Viņam no rīta pastāstu Viņš saka,ka ir šokā,tā negrib,mil mani,neko neatceras. Saka 'tas neesmu es' Reiz Viņš teica,ka jūtas,ka Viņu kas pārņem,ka kautkas neizskaidrojams notiek ar Viņu. Man ir grūti Viņam turpināt palīdzēt,ja Viņš pats neko nesaprot. Es Viņam prasīju,Tev ilgi šīs 'melnās bildes' nāk virsū ,kad dzer? Viņš atbildēja-kopš sevi atceros,tātad ,vienmēr. Vēl pirms manis. Un kad nedzer,ir visjaukākais puisis,tiešām...bet ar Viņu kas notiek un nespēju nekā Tikt pie atbildes. Esmu sākusi sevi ienīst un arvien biežāk izbaudu laiku,kad esmu viena. Pēc pēdējā incidenta Viņš šobrīd nedzer,bet diemžēl, es Viņu ļoti labi pazīstu. Viņš nedzers līdz piektdienai un tad atkal Tiks parauts vaļā un plate ies uz riņķi. Ir protams vel daudz riebīgas nianses,bet nevēlos runāt par tām. Mana pacietība ir tuvu beigām,pati brīnos,kur ir nonākts. Es Viņā esmu ielikusi visu sirdi - ko man darīt?
paldies,ja kāds uzklausīja šito putru. nekad un nekur nav runāts par šo. Tas priekš manis jau ir daudz,pat uzrakstīt bija grūti.
109
