Vardarbība ģimenē- uzaugot, kā tikāt pāri?

Katru dienu ir jāatceras,ka sevi ir ļoti jāmīl un jāsaudzē. Atceries sevi bērnībā, to mazo meiteni. Uzraksti tai mazajai,mīļajai Sirsiņai vēstuli ar šodienas saprātu- pasaki, ka viss būs kārtībā, ka mīli bezgalīgi. Ka vienmēr sargāsi un neļausi nevienam darīt pāri.
Tagad viss ir mainījies, Tu nosaki savu dzīvi. Un savus bērnus Tu audzināsi savādāk, jo zini kā nevajag. Tu būsi vislabākā mamma viņiem!
Par vecākiem, ja viņu apmeklējumi raisa negatīvas emocijas,tad izvairies no tiem. Tev nav viņiem jāpiedod vai jāsaprot. Galvenais ir koncentrēties uz savu komfortu...

Tiku sodīta no tēva puses par visu. Pat par īsti neko, arī ja māsas izdarīja kaut ko sliktu un es nebiju klāt lai apturētu, jo esmu vecākā. Visbiežāk sita ar plaukstu pa galvu. Tagad man nepatīk kad pieskaras galvai vai glauda galvu un vienmēr saraujos kad to dara . Nezinu vai esmu tikusi pāri tām, jo bērnu nav un ikdienā nedomāju par to. Palicis ir respekts un bailes no tēva. Tagad viņš kļūst vecāks un var redzēt ka vēlas izrādīt savu mīlestību, bet man ir grūtības dot to pretī.
Vardarbības upuri reti kad tam tiek pāri. Viņi var tikai iemācīties ar to sadzīvot.
Varbūt tev vajag izrunāties ar vecākiem kāpēc tā darīja. Protams es domāju ka laba iemesla nebūs, bet saņemsi atvainošanos un nožēlu.
Nesen skatījos diskusiju paneli par to kur viena puse bija par fizisku sodu bērnam un otrā pret. Protams lielākie argumenti par sodu bija tas ka bērni citādāk nezin robežas, izaug tādi kuri ir visatļauti utt. Manuprāt bērnus nevajag sist nekādos apstākļos. Tas atstāj rētas.
Jāatceras ka nav tāda ideāla audzināšanas stila. Visi vecāki pieļauj kļūdas. Bērnam ir jājūt respekts pret tevi, un to var iegūt runājot, paceļot balsi un sodot citos veidos.

Fizisku vardarbību neesmu piedzīvojusi, bet emocionālu gan. Ja biju kaut ko sastradājusi, ar mani nerunāja un ignorēja, reizēm nedēļām ilgi. Atzīstu, ka pati biju vainīga pie saviem nedarbiem, bet nerunāšana nav veids kā bērnam kko iemācīt. Tas ir emocionāls terors.
Tagad jau vecākiem esmu sen piedevusi, bet silent treatment līdz pat šai dienai nepanesu, jo tas neko nerisina. Labāk izkliedzies, izlamājies uz mani, bet neklusē.

Man nav bijusi fiziska vardarbība ģimenē, bet emocionāla gan, fiziski varbūt pāris reizes ir uzšauts, bet tas nav nekā ietekmējis, emocionāla izpaudās kā kliegšana,tēvs kliedza virsū, ja mājasdarbus nesaprata, kliedza, ja kaut ko neizdarīja, kliedza, tas ir ietekmējis tik daudz ka ir šobrīd distance starp tēvu, neizjūtu tādu siltumu un mīlestību attiecībās, esmu nocietinājusies, diemžēl arī pret vīru neesmu tik mīļa, ir bijuši gadījumi kad sakliedzu savam mazajam par nedarbiem, uzvedību, un par to ļoti pārdzīvoju, bet es vienmēr(uzsveru) atvainojos, izrunājos, izstāstu savas sajūtas kāpēc tā darīju.

Uzskatu ka bērnus nedrīkst sist, ir jārunā, sausu muti, daudz bet ir jārunā, tas ir dzīves treniņš, ja tas uzreiz neaiziet, ar laiku aizies, tikai sarunas ceļā var veidot ilgtermiņa attiecības, un sarunas nedrīkst būt apvainojošas, vērstas otra pašapziņas graušanai, bet konstruktīvas, situācijas analīze, atvainošanās, sajūtu paušana utt. es pie tā ļoti strādāju, un ar laiku ir tikai labāk!!!

Kiskismau @ 29.01.2020 14:55

Tiku sodīta no tēva puses par visu. Pat par īsti neko, arī ja māsas izdarīja kaut ko sliktu un es nebiju klāt lai apturētu, jo esmu vecākā. Visbiežāk sita ar plaukstu pa galvu. Tagad man nepatīk kad pieskaras galvai vai glauda galvu un vienmēr saraujos kad to dara . Nezinu vai esmu tikusi pāri tām, jo bērnu nav un ikdienā nedomāju par to. Palicis ir respekts un bailes no tēva. Tagad viņš kļūst vecāks un var redzēt ka vēlas izrādīt savu mīlestību, bet man ir grūtības dot to pretī.
Vardarbības upuri reti kad tam tiek pāri. Viņi var tikai iemācīties ar to sadzīvot.
Varbūt tev vajag izrunāties ar vecākiem kāpēc tā darīja. Protams es domāju ka laba iemesla nebūs, bet saņemsi atvainošanos un nožēlu.
Nesen skatījos diskusiju paneli par to kur viena puse bija par fizisku sodu bērnam un otrā pret. Protams lielākie argumenti par sodu bija tas ka bērni citādāk nezin robežas, izaug tādi kuri ir visatļauti utt. Manuprāt bērnus nevajag sist nekādos apstākļos. Tas atstāj rētas.
Jāatceras ka nav tāda ideāla audzināšanas stila. Visi vecāki pieļauj kļūdas. Bērnam ir jājūt respekts pret tevi, un to var iegūt runājot, paceļot balsi un sodot citos veidos.

Kiskismau, identiska situācija. Man bija identiski kā tev. Es neesmu tikusi tam pāri un nezinu kā. Tētis uz vecumdienām ir sācis izrādīt mīļumu, bet man tas rada creepy sajūtu, nekad nevaru atbildēt viņam ar to pašu. Tas arī ir iemesls, kpc es ļoti reti, kad braucu ciemos, lielākoties es atbraucu uz 1 dienu un bēgu atpakaļ no laukiem.

Ar paceļot balsi nebiju domājusi tā kā bļauj virsū un apsaukā, bet pasaka stingrāk - Jāni beidz! Lai bērns saprot kad ir nopietna balss un kad nē.
Kā ari mūsdienās bērnus var sodīt atņemot viedierīces, liekot izberzt podu utt. Piemēram mans brālis (jā ir liela šādu starpība) tika iemācīts klausīt kad pateica ka nevarēs spēlēties ar lego. Nevar zināt protams vai šī metode arī bērna psihē neatstās kādu nospiedumu, bet, manuprāt, mazāku nekā sišana gan.

Fiziski ietekmēja ļoti reti. Bet bija ļoti liela kontrole, ierobežošana, augsta intolerance pret pieļautajām kļūdām un cita rakstura emocionālā vardarbība.
Sekām pāri tikts īsti nav. Daudzas elementāri saprotamas lietas priekš citiem man nāk ar ļoti lielām grūtībām.