Zinu, ka mans komentārs nekādu lielo atbalstu nedos, bet man personīgi šāda sajūta ir vairāk nekā pus gadu.
Es pazinu viņa bijušo draudzeni, tādēļ nespēju pieņemt un sagremot to, ka man ziedus nedāvina, ka neizsaka komplimentus tik bieži kā gribētos.. pat liekas, ka nesamīļos jau tāpat kā viņu. Un viņš jau nezina, ka es zinu daudzus sīkumus par viņa attiecībām ar bijušo draudzeni, un ka mūsu attiecības ir pavisam savādākas. Taču tas brīžiem šausmīgi grauž un liek domāt, ka es vispār neesmu svarīga vai “neesmu tik pietiekama”, lai man kaut puķīti uzdāvinātu.
Šādi visādi barojot sevi ar dažādām domām var nodarīt tikai pāri, jo sarunas laikā var pasprukt dažādas dzēlīgas frāzes, kuras visu tikai pasliktinās, tādēļ, ka sievietes dabā nereti ir zāģēt zaru uz kura pašai jāsēž.
Man, piemēram, būtu neizsakāmi vieglāk, ja es šo visu nezinātu. Man nebūtu par ko domāt un nebūtu tik daudz vīna izdzerts ? tādēļ dažreiz labāk neko nestāstīt par savām bijušajām attiecībām, un, ja teikt, tad teikt tikai “ nu jā, bijām kopā .. gadus un izšķīrāmies. Nu ko tur daudz teikt - katrs izdomājām iet savu ceļu. Tā gadās”
Lai arī cik ļoti gribētos uzzināt, kas un kā, un kāpēc, labāk nevajag.. domāju, ka labāk gulēsi, ja nezināsi, piemēram, ka krāpis bijušo, vai mānījis.. nespēsi mierīgi pasēdēt mājās viena, neceļot paniku, kur viņš ir.
Bet pēc tam, kad būsiet jau viens ar otru apraduši un zināsiet, cik karotes cukura vajag pielikt otra tējā, tad arī pastāstīsiet kaut ko sīkāk. Tad vairs nebūs tik sāpīga tā pagātne.
Tagad atliek tikai vairāk neko nejautāt un tikt galā ar to, ko jau zini.
238
