Pārdomas par to, kur skrien laiks?

Jūuu.....pēdējo pāris mēnešu laikā aizdomājos, jo esmu pārforsēta, tik ātri laiks man sen nav skrējis gar acīm, tiko like bija novembris....hops janvāris jau tūlīt beigsies.?
Šo baigi uzsit augšā kad saproti ka ir 2020, kas ir jau OTRĀ desmitgade.? Kad kāds pasaka 20 gadus atpakaļ , tas jau ir 2000 gadi,nevis 90tie.
Bet tā lielos vilcienos, man laiks ir apstājies kaut kur ap gadiem 16-18, pheww...labi gēni šajā ziņā.?

Wall is undefeated

Oo jā bieži par to domāju. Skolas laikā laiks tiešām vilkās, klases gāja lēnām. Tagad vispār nespēju pati tikt līdzi visam. Tikko bija oagājušā gada pavasaris, kad devos prom no LV, tikko bija augusts, kad baidījos cik grūti atkal būs sagaidīt vasaru un nu jau gandrīz februāris un viss no jauna. Tie gadi tik ātri skrien, ka bail ātri novecot.

Jā, aizdomājos gan. Tieši šodien ar draugu diskutējām par šo. Laiks ir sācis skriet jau pēdējos 3 gadus noteikti un tgd vēl ātrāk. Atceroties kādus notikumus vai situācijas, bieži aplaužamies pie ''paga....tas nebij šovasar? Nē, pirms diviem gadiem.... vāks'' Liekas, ka viss vēl tepat bija, bez maz vai vakar. Runājot par vecumu(arī tuvojas 30), pēdējā gada laikā pieķeru sevi pie domas, ka, skatoties spogulī, it kā nočekoju ''hmmm, izskatos šorīt vecāka jau vai vēl nē..?'' :D
Piemēram, 1,5 gadu atpakaļ pat prātā kaut kas tāds nenāca. Bieži vien, ejot pa ielu, pavēroju sievietes un tās, kurām, manuprāt, varētu iedot apm 35 gadus, liekas, ka izskatās jau ''pavecas'' (ne tā, ka ir grumbas vai augums nav tik slaids vai kā, bet drīzāk laikam sejas izteiksmē, skatienā...nezinu..), bet tad es apjaušu, ka mani 35 pienāks ļoti nemanot un vnk vienā dienā tu spoguļa priekšā taisīsies un savā būtībā jutīsies tāpat kā tagad(tikai cipars būs 35), tikai uz to laiku vairs nebūs tas 25gadnieces ''glow''.... Nesaku, ka sieviete 35 gados nevar būt mirdzoša un superīga, bet kaut kas noteikti vairs nebūs atgriežams. Vispār es par dziļu iegāju vecuma tēmā :D
Tikko bija ziemassvētki un tūlīt būs jau vasara.....nu reāli :D

It's so hard to get old without a cause
I don't want to perish like a fading horse
Youth's like diamonds in the sun
And diamonds are forever
:)

Laiks nekur neskrien. Mēs paši skrienam un steidzamies.

Aizdomàjos par visuma lietàm. Arī par laiku. Tieši šorīt domàju-tikko bij septembris un nu jau janvāra beigas,sesijas.
Tāpat arī par lietu būtībàm un visu dzìvi.Ir tik daudz jautàjumu...

Laiks visstraujāk ies kad jūsu bèrniņi piedzims un nu jau atskàrsiet,ka ir pabeiguši vidusskolu un sàkuśi iet augstskolà. Noteikti śeit kàda jau to lavi saprot runàjot par laiku. :)

Laiks visstraujāk ies kad jūsu bèrniņi piedzims

+++ Man laiks sāka mežonīgi skriet, kad piedzima bērns. Jo laiks iet lēni, kad nesteidzies, kad nekas nav jāpaspēj, kad nav daudz jādomā par lietām. Bet ar bērnu tas tā nenotiek.
Bērnībā nevarēju vien sagaidīt Ziemassvetkus, dzimšanas dienu, Līgo... Šobrīd liekas, ka brīžiem šie svētki atkārtojas pārāk bieži. Tikko jau vieni Ziemassvētki bijuši, kad jau atkal ir nākamie, par dzimšanas dienām vispār nerunājot.

Eva99 @ 22.01.2020 15:36

+++ Man laiks sāka mežonīgi skriet, kad piedzima bērns. Jo laiks iet lēni, kad nesteidzies, kad nekas nav jāpaspēj, kad nav daudz jādomā par lietām. Bet ar bērnu tas tā nenotiek.
Bērnībā nevarēju vien sagaidīt Ziemassvetkus, dzimšanas dienu, Līgo... Šobrīd liekas, ka brīžiem šie svētki atkārtojas pārāk bieži. Tikko jau vieni Ziemassvētki bijuši, kad jau atkal ir nākamie, par dzimšanas dienām vispār nerunājot.

Jā, es varu tikai piekrist, ka gaidīju svētkus agrāk ļoti ļoti, tagad tie svētki tik ātri pienāk un aiziet..

Interesanti, ka līdz 18 gadiem laiks šķiet, ka vilkās garumā, bet tagad tieši pretēji. Tagad gribas jauniešiem teikt - negaidiet tik ļoti tos 18, baudiet bērnību un tīņu gadus, tā pieaugušo dzīve jau nekur nepazudīs.

Man pirms palika 30, arī bija šādas domas...vispār par dzīvi,ko es daru, kā dzīvoju. Stulbi skanēs,bet man bija domas par to,ka neesam mūžīgi un jau 30, tik ātri paiet laiks. A, dzīvo tā it kā laime tikai būs, it kā loterejā varētu laimēt vēl vienu dzīvi.
Tāda laba 30 gadnieku krīze. Saliek prioritātes pa plauktiņiem. Liek vairāk koncentrēties uz šodienu. Nekam dzīvē nav garantiju,jādzīvo šodienā-jāpasaka,ka mīli, jāpriecājās...kas zin,kas būs rīt!

Tulit būs 35 un jāāāā, tas 25gadnieces "glow" vairs noteikti nav,paliek neērti jauniešu veikalos,izliekos,ka meklēju kaut ko savai meitai.
Laiks lido,it seviski skatoties uz saviem bērniem,uz kāzu bildēm rāmītī..sievietes pēc 40 saka,ka laiks no 40 līdz 50 paiet vēl atrāk kā no 30 līdz 40. Un man paliek bail.

Laiks skrien, bet man liekas, ka es stāvu uz vietas, man šogad , pēc pāris mēnešiem paliks 27, galīgi nejūtos tajā vecumā ne ārēji un arī ne iekšēji. Man pat kauns cilvēkiem teikt savu vecumu, jo liekas, ka tas jau ir daudz.
Un visam tam klāt, kad es pasaku savu vecumu, tad cilvēki izbrīnas un atbild “Tik daudz jau?” ? Neviens netic, ka man ir tik daudz un arī pati sev īsti neticu. Man parasti dod 21-23 gadus, protams, tas mani priecē, bet nepriecē tas izbrīns uzsverot frāzi “Jau tik daudz”.?