Labdien! Vēršos pie jums pēc padoma. Varbūt vienkārši izkratīt savu sirdi.
Dzīvoju kā apburtajā lokā. Esmu piecu gadu ilgās un toksiskās attiecībās. Kāpēc saku toksiskās? Es nemīlu cilvēku ar kuru dzīvoju kopā. Mana dzīve ir galīgi sabrukusi uz viszemāko dzīves punktu. Pati to vien esmu pieļāvusi. Man ir tikai 22 gadi. Nekur nemācos, nesen zaudēju darbu.
Puisis vispār ir idiots. Viņš ir stumdāms un bīdāms, viņu nekas neinteresē izņemot paspēlēt telefonu vai datoru. Kādreiz dzīvojām Rīgā, es tad vēl mācījos. Pārvācāmies pie viņa vecākiem jo zaudējām darbus un nevarēju nomaksāt īri. Dzīvojam privātmājā visi kopā, mums tik atsevišķs stūris. Un tā jau 4,5 gadus. Puisis ir strādājis gabaldarbus pāris gadus, es sēdēju 4 sienās jo ko man laukos darīt? Nav te nekā pat ne saimniecības.
Kad es viņam jautāju kādu viņš iedomājās dzīvi tālāk viņš saka kaut kur aiziet reizēm un strādāt. Pelnīt naudu tas ir domāts. Viņš ir sekls. Ar viņu nav par ko runāt. Viņu nekas neinteresē izņemot telefona spēlītes. Viņam nav draugu. Man arī šeit tādu nav. Visus draugus esmu pazaudējusi. Viņa plānos neietilpst ne ģimene, nekā vispār. Es nesaprotu pat kāpēc viņš vispār ir ar mani kopā jo dzīvojam kā asinsradi.
Ar viņa vecākiem man vispār nav nekādu attiecību. Es pat ar viņiem nerunāju. Vispār. Sēžu savā stūrī un viss. Man viņi nepatīk un es viņiem arī nepatīku. No mājas viņi mani nav metuši ārā jo viņiem ir pofig par mani. No sērijas ka draugs pats zinās kā viņam būs labāk. Esmu kā spoks šeit.
Skumji, bet pa šo laiku man ir cietusi mentālā veselība. Pēc tām sajūtām ka jūtos bezvērtīga, šausmīgi zems pašvērtējums nokrities, ieilgušas skumjas, degradācija, nolēmu uzmeklēt terapeitu, taču pirms tam kompleksoju par savu ārējo izskatu. Tā arī bija tāda takā vienīgā mana "mentālā" problēma, pa šiem 5 gadiem es vienkārši iekšēji mirstu. Ar terapeitu sanāk aprunāties reizi nedēļā. Viņa uzskata, ka man būtu jāšķirās un jāpadzīvo vienai.
Es pati pirms kāda laika sēdēju iepazīšanās portālos , mēģināju kādu atrast, bet saprotu, ka es neesmu labā stāvoklī, lai kādu trešo personu te jauktu iekšā.
Pa šiem 5 gadiem man ir sačakarēta arī fiziskā veselība, man ir kuņģa problēmas un gaidu rindu uz operāciju.
Tiešām nezinu ko domāt. Bieži vien iešaujas prātā domas ka labāk ir būt mirušai. Kur vēl ļaunāk ja tu zini ka nē tikai fiziskā veselība ir sačakarēta, bet arī mentāli esi degradējies līdz zemākajām punktam.
Kaut kādu iemeslu dēļ izšķirties arī nevaru. Kad esmu teikusi to puisim, viņš raud un krīt ceļos, lai es nekur nebraucu.
Man nav nekādu radu vispār, mātes man nav, tēvs dzīvo Rīgā, bet viņš mani nesapratīs, esmu droša par to. Varbūt iemesls kā man nav kur braukt. Esmu domājusi arī par reālu darbu ar dzīvesvietas piedāvājumu, bet tas viss liekas tāls un neaizsniedzams.
Pilnīgi piekrītu savai terapeitei ka man būtu jāpadzīvo vienai, bet man ir bail no tā ka ja man kaut kas notiek ar fizisko veselību un es esmu viena...
Gribētu vienkārši iekāpt mašīnā un aizbraukt uz visiem laikiem prom. Esmu pazaudējusi visu, darbu, ģimeni, pašvērtējumu, dzīvesprieku, draugus, sevi, savu pašvērtējumu. VISU!
Šķirstu tos iepazīšanās sludinājumus un jūtos kā paralēlajā pasaulē, pa šiem gadiem nav vispār bijušas draudzīgas attiecības nearvienum. Negribu vēl kādu te iesaistīt. Neviens to nav pelnījis
299
