Es vienmer esmu bijusi strikta šados jautājumos-ja vīrietis neatbilst tam,ko es vēlos,tad uzredzēšanos tādam. Netērēju savu laiku ar kaut kādiem mudakiem.
Šādu pieeju meklējot partneri vajadzētu pielietot jebkuram/ai, lai pēcāk nesanāk vilšanās. Jaņem vērā tikai tas, ka savās prasībās jābūt racionalitātei, jo, lai arī pastāv veiksme atrast to absolūti ideālo, tā visdrīzāk nepalīdzēs.
Bet saukt citus par mudakiem gan nav īsti korekti.
Personīgi šobrīd nevēlos un neredzu reālu vajadzību uzturēt sievieti ar scenāriju, ka viņas alga ir tikai viņas. Labi, man nav problēmu izmaksāt, šad tad kādā mērā palutināt, izlīdzēt, kad tiešām ir nepieciešamība un vajadzīgs atbalsts, bet ikdienā, kad viss rit labi - kāpēc, lai es visas pamatizmaksas ņemtu tikai uz sevi? Mums abiem ir salīdzināmi ienākumi (tiesa, man mazliet lielāki, bet abiem virs vidējā), draudzenei karjera ir svarīga, darbā viņa atrodas pat vairāk kā es, katrs no mums grib valdīt pār savām finansēm un īstenot savas vēlmes, no kurām turklāt atsevišķas nes labumu/prieku abiem. Viens es varētu abus uzturēt vajadzības gadījumā. Nākotnē, kad progresēs karjera vai atradīšu ienesīgāku nodarbošanos varbūt arī uzturēšu, jo tad, visticamāk, būs jūtama ienākumu starpība. Bet, ja es to darītu šobrīd, man nāktos upurēt pašam sevas vēlmes, ko, es uzskatu, man noteikti nevajadzētu. Un tad arī rastos, manuprāt, ļoti absurda situācija, kurā teju puse ģimenes budžeta tiek vienkārši izšķiesta sievietes iegribu apmierināšanai, kamēr vīrietis pēc dzīvesvietas, auto, pārtikas un visu pārējo sadzīvisko izmaksu apmierināšanas paliktu ar krietni mazākiem brīvajiem līdzekļiem, no kuriem ne tikai jāapmierina savas vajadzības un vēlmes, bet arī jāveido uzkrājumi.
2189
