Kā tikt pāri tuvinieka pašnāvībai?

Cilveki ir vainīgi pie citu pašnāvībām ar savu rīcību.. un ne jau ar nepalīdzēšanu tad kad sāk runāt par pašnāvību ... cilvēks līdz tādam stāvoklim ir novests... un kāds vai kādi to ir izdarījuši ... nepazīstu neivenu kas būtu veicis/ vēlējies veikt pašnāvību kad pēkšņi kāds svešinieks ko būtu pateicis (izvarošana varētu būt tas izņēmums)/ izdaījis.. parasti tie ir tuvinieki cilvēki apkārt ar savu rīcību, kas noved līdz tādam līmenim.... situāciju apkārt jau arī rada cilveki apkārt... tikai nekad neviens nevēlas uzņemties vainu... jārīkojas ir nevis tad jau negrib dzīvot, bet tad kad vēl grib dzīvot... nevajag ar savu rīcību nogalināt visu vēlmi dzīvot... bet to jau (Cenzēts) nesapratīs ... lai labāk visa Latvija izmirst..bet būt par pretīgām amorālām raganām un tikai gudri spriedelēt citus cilvekus apvainojot ir pats svarīgākais ... no tā atteikties nevar. .... un tad vēl ... oo jā bet ja jau neteica .. neesi vainīga ... jo to taču nevarēja zināt redzēt utt... vot duras pēdējās... tuvam cilvekam laikam neko nevar ne redzēt ne dzirdēt ... ne sajust ... .... laikam tāpēc saucas tuvs civēks... jums vispār ir tuvs cilvēks? .. muļķīgs jautajums .. kāds vēl tuvs cilvēks tādām raganām kā jūs :D

Autorei, pirmkārt, nevainot sevi (laikam šeit nebūs gadījums, kad ar savu rīcību esi padarījusi citam cilvēkam dzīvi nepanesamu). Kāpēc nevainot? Nu tāpēc, ka pašnāvniekam var palīdzēt ko tādu neizdarīt tikai viņš pats. Viņam pirmajam ir tas jāgrib un tad tikai var palīdzēt apkārtējie.
Otrkārt, neņemt vērā (vai vēl labāk vienkārši ignorēt) lietotāja hany_sany tekstus. Katrā forumā ir pa savam idiotam vai vairākiem, kas nespēj pievaldīt savu vārdisko caureju pat šāda tipa tēmās.

Kiskismau, tavs komentārs bija vispārīgs vai vērsts pret mani personīgi?

Kiskismau, tavs komentārs bija vispārīgs vai vērsts pret mani personīgi?

Vispārīgs.

1. Izsaku līdzjūtību! Ar laiku paliks vieglāk...
2.Tu neesi Dievs, lai visiem palīdzētu. Tā nav Tava vaina. Punkts.
Tādas domas ir neveselīgas... ja vainas apziņa nepāriet, varbūt vajadzētu apmeklēt psihologu! ?

Tu tam netiksi pāri, neesi vainīga ja speciāli nedirsi tam cilvēkam virsu un domāju liela daļa ir saskārusies ar tuvinieku pašnāvību, ka nekā, tā ir viena no top slimībām no kā cilvēki mirst. So, iesaku sevi nodarbināt ar citam lietām, darīt lietas, nesēdēt un baigi par to neaizdomāties. Cilvēks ir aizgājis un Tu tur vairs neko nevaru padarīt, tāpēc netērē savu laiku. Izsaku līdzjūtību. Man tuvs cilvēks izdarīja pašnāvību, tas ir sapisis manu dzīvi un esmu dusmīga ka dažreiz pat gribētu lai tas cilvēks būtu dzīvs lai varētu viņam atriebties, pretīgas lietas pateikt, izgrūst savu žulti. Bet nu nekas, dzīvoju ar dusmām ko tas cilvēks atstājis. Man nav žēl. Ko gribēja to izdarīja. Vēl joprojām esmu dusmīga, daudzi gadi pagājuši. Ka jau teicu, sadirsis manu dzīvi.

Tu tam netiksi pāri, bet kļūs vieglāk, un tikai ar laiku. Tiešām izsaku līdzjūtību. It really sucks.

blacke @ 09.12.2019 14:51

Man nav bijusi saskarsme tieša ar to, bet es kā cilvēks kam ir bijušas tādas domas un esmu ar to cīnijusies varu tev tikai pateikt to,ka tu tāpat neko nemainītu, tu varētu mēģinā kaut ko palīdzēt, runāt, bet ja cilvēkam ir doma par pašnāvību tad viņa vienkārši ir un tie iemesli kāpēc tā ir, tie ir tādi ko neviens no malas nemainīs un isti nevarēs palīdzēt. Citreiz palīdzēt otram šāda situācija ir vel trakāk nekā ļaut cilvēkam darīt to, ko viņš vēlas.
**********
Es vispār bieži aizdomājos par pašnāvību kā tādu un to kā valsts uz to reaģē. Pie mums, ja tu mēģini uztaisīt pašnāvību un tev neizdodas, nonāc piem. slimnīcā, ja tur saprot, ka esi mēģinājis pats atņemt sev dzīvību, tevi aizsūta uz psiheni pa taisno, nekādu lieku jautājumu. Un tad nu iedomajies, cilvēkam piemēram tā jau sudigi bijis dzīvot, naudas nav, rēķinus piemeram nomaksat nevar, te tevi vel izvazā pa iestādēm, par kurām tev vēl pēc tam astranomiskus rēķinus piestāda. Man tas šķiet tik ļoti nepareizi. Katrs pats par sevi atbild, mes paši rūpējamies par sevi un uzturam sevi, manuprāt ja cilvēks grib nomirt, tās ir viņa tiesības un ar vesalo saprātu tam nav nekād sakara.

Nekur nesūta. Ja cilvēks pats nepiekrīt, ar varu vairs uz psiheni neved. Pirms pāris gadiem šo atcēla, jo kādreiz veda un psiheni novērošanai un tamlīdzīgi. Tagad vairs nē. Sliktajā gadījumā atnāk psihiatrs parunāt "Kāpēc tā darīji?".

Viss notiek pa ķēdīti.
Vēl cilvēkam ietekmē tas, cik emocionāli spēcīgs viņš ir, bet arī spēcīgākajiem reiz var uznākt vēlme.
Pa pieredzei, cilvēks ārpus mājas ne par ko neliecina, ka viņam, kas tāds būtu prātā.
Vēlāk pēc notikuma atrodas tā teikt dienasgrāmata. Lasot nav bijis brīnums kāpēc ir šāds iznākums. Tik daudz sāpes, par kurām viņš vai nu nav gribējis vai ir kautrējies runāt... tad Tu jūties vainīgs, ka Tu to neesi redzējis!
Bet ir pagājuši jau 5i gadi, tā pat reizēm es saskaros ar grūtībām, kuras bija šim cilvēkam un es viņu saprotu! Un ir tik žēl, ka nevarējām redzēt to jau pirms laika!
Bet vai nu dēļ tā gadījuma vai kā, pašai ir bijušas reizes, ka tūlīt, tūlīt! Un viss ir tikai tādēļ, ka visas vēlmes/iespējas/notikumi iedzen izmisumā. Un Tu nezini kā no tā visa izkļūt ārā.
Man personīgi pašai, bet tas ir man! Katram jāmeklē savs, lai sev palīdzētu. Man palīdz izrakstīt visu uz lapas, noraudāties saprast cik visss ir dirsa. Un tad zīnēt shēmu ar iespējamajiem iznākumiem, kas ir labvēlīgāki man, protams ir lietas, kuras ietekmēt nevaram, bet ir lietas kuras var! Tad Tu saproti, ka no 10mit lietām Tu pats vari ietekmēt 3! Jau cerīgāk viss izskatās.
Un tad es pa vienai lietai cenšos izlabot.
Ir kas sanāk ir kas nesanāk. Bet ja atstās pašplūsmā. Kaut kāda dzīves momenta tas viss uzvelsies virsu un tad nespēsi redzēt izeju kā pabeigt savu dzīvo šajā pasaulē.
Un. Pēc sevis zinu, ja kādam teiktu kaut ko. Nespētu viņi man izmainīt domas, ja vien es pati nevēlētos. Bet es vēlos! Es strādāju ar sevi!