Manā dzīvē ir bijis cilvēks, kuru, kā tolaik domāju, ļoti stipri mīlēju. Izšķīrāmies, jo tiku krāpta, emocionāli pazemota. Gadu vēlāk nolēmu cilvēkam dot otru iespēju (jā, biju stulba). Pareizi jau saka, ka saplēstu krūzi nesalīmēsi. Kad pagāja rozā briļļu periods (pirmie 3 mēneši) viss sākās no jauna, tikai vēl trakāk kā pirmajā reizē - tā pati krāpšana, bet vēl nekaunīgāka, tā pati emocionālā vardarbība, taču nu jau pavisam briesmīga. Klāt nāca šausmīgi meli, nenormāla greizsirdīga, kontrolēšana, iebiedēšana, manipulēšana. Sāku dzert, gandrīz nonācu psihenē, kamēr beigu beigās tiku no tā cilvēka vaļā uz visiem laikiem. Vārdiem neizteikt to, kā nožēloju, ka devu otru iespēju, domājot, ka otrs ir mainījies. Nē, nu gan jau ir cilvēki, kuri, saejot kopā otrreiz, patiešām spēj palikt kopā un viss ir super, bet tie, diemžēl, ir vairāk kā izņēmumi. Parasti otras iespējas došana nenes neko labu, īpaši ja pirmajā reizē šķiršanās bijusi ne bez iemesla.