Sveiki, vēlos padalīties ar savu sāpi, varbūt kādai ir lidzigi gadījies, ir tā, ka ļoti mīlu savu otru pusīti, bet dēļ attāluma saprotu, ka mēs neesam radīti kopā, jo iespēja tikties ir tik niecīga, un strīdēties ar dēļ ta visa sākuši esam daudz, vnk atsvešinamies.
Pastāstīšu situāciju, kad abi iepazināmies, mēs lieliski sapratāmies un jutu, ka tas ir mans cilvēks, gribu no viņa bērnus, utt. Tiešām cilvēks lielisks. Bet tad pēc gada viņam bija jādodas uz Kanādu, strādāt, bet man šeit ir labs darbs , kuru pazaudēt nevēlos, ka arī skola. Tā nu mēs kka nocīnījamies, un vasara uz menesi varējām būt kārtīgi kopā, bet tad atkal viņam bija jābrauc, jo tas ko vins dara tur, ir arī viņa sapņa darbs, un šeit mēs ieejam krustceles. Ka abi mīlam viens otru, bet dēļ attāluma un situācijas nevaram būt kopā. Esam abi sapratusi ka laikam jāiet savs ceļš, bet es viņu ļoti mīlu, ka tas ir iespējams izdarīt. Noteikti , kādai no jums arī ir bijusi līdzīga situācija, ka cilvēku ļoti mīli, bet dēļ dzīves stila un ritma, jūs nevarat būt kopā.
Padalaties, varbūt palīdzēs kāds jūsu padoms.
154
