Atkarība ir smaga un cilvēku iznīcinoša sērga. Trakākais, ka atkarīgais ilgi nesaprot, ka grimst dziļā bedrē, jo neatzīst savu problēmu. Bet beidzot, kad atzīst, tad pietrūkst spēka ar to visu cīnīties, reizēm pat pazūd motivācija vispār, jo šķiet, ka viss zaudēts un vieglāk ir dzīvot nožēlojamu dzīvi, nekā nez kur izraut spēku, lai pilnībā mainītu savu dzīvi. Briesmīgākais, ka cieš arī līdzcilvēki.
Nevajag žēlot atkarīgu cilvēku, viņš jau pietiekami žēlo sevi. Un atkarīgie it īpaši nereti izvēlas manipulēt, melot, izlikties. Reizēm jāļauj nonākt dziļā bedrē, lai pats pazaudē visu, un tad varbūt nāks pie prāta. Ja viņš meklē pie tevis palīdzību, uzklausi, bet nežēlo, iesaki mainīties un paud stingru nostāju, ka šāds dzīvesveids ne pie kā laba nenovedīs, un ja tagad ir slikti, tad būs tikai sliktāk.
Es reizēm brīnos pēc kāda atlases principa dzīve un liktens izvēlas cilvēkus padarīt par atkarīgajiem. Ne jau visiem ir gēnos atkarīgie un ne jau visi uzauguši sliktos apstākļos un uzturējušies sliktās kompānijās. Atkarība var piemeklēt un paņemt savā varā jebkuru.
775
