Es pat nezinu ko gribu dzirdēt, kādu motivējošu vārdu par to, ka pēc 30 tikai sākas dzīve :D esmu tuvu tam slieksnim un nolaižas rokas ar vien vairāk un vairāk.
Kur lai meklē motivāciju,un cerību, ka kādreiz būšu ilgstošās laimīgās attiecībās? Nē, man nav pašvērtējuma problēmas, tieši otrādi, es apzinos, ka esmu izskatīga un jautra un gudra un viss ir kārtībā. Bet tā laikam arī ir problēma nr.1, tas, ka arī citi mani tikai uztver, kā smuku sejiņu, jautra laika pavadīšanu un viss. Es nezinu, es nesaprotu vai es vienkārši vīriešiem apnīku pēc kāda laika, bet pēdējos 6 gados ilgākās attiecības kas man bija bija pusgads un tālāk jau par 3 mēnešiem, mēnesi. Vienmēr kāds atrod ko citu, kādu citu. Kā lai saprot, kas ir tas, kas man trūkst, kura vērtība ir pazudusi, kad citi nespēj mani uztvert kā nopietnu attiecību materiālu? Visiem esmu plāns B, plāksteris, bija jautri, paldies. Nē, es nelecu ar visiem uzreiz gultā. Es esmu par to runājusi ar citiem vīriešiem, visiem kā viena atbilde – ar Tevi viss ir kārtībā, tiešām, tā vienkārši notiek, neveidojas tālākas jūtas.
Bija laiks, kad par to centos nedomāt, un tad atkal, iepazinos, viss bija super, skaisti, es jau tiešām domāju, ka beidzot, nu tik laimīgi un viegli viss un puff, sabruka kārtējais kāršu namiņš. Nejūtos izmisusi, uzmanības netrūkst, bet kā lai rod motivāciju tikties, atvērties un atkal kādam pieķerties, bez bailēm, ka tas būs kārtējais, kurš pēc kāda laika atkal salauzīs sirdi.