Sveikas, dāmas. Nepieciešams jūsu viedoklis, pieredze, domas, ieteikumi.
Situācija sekojoša -
Iepazinos ar vīrieša dzimuma pārstāvi pirms vairāk kā gada, kā jau visiem - šķiršanās, salabšanas utt. Jo vairāk laika paiet, jo vairāk parādās viskaut kas tāds, kas man šķiet nepieņemami. Sākums bija pats briesmīgākais, nesportoja, zobi nav, nav higiēna utt. To visu ir izdevies mainīt. Ir sporta zāle, apmeklē zobārstu, kopj sevi. Bet vai tas viss ir galvenais? Es gribētu attiecības kurās ir jūtas un mīlestība. Viņš mani neprātīgi mīl. Es viņu nespēju vairs mīlēt. Mani pārņem jautājums - lupata vai bērns?! Mūžīgi cenšas pierādīt savu taisnību, nekad nepiekāpsies, domā, ka ar naudu visu aizlāpīs un viss būs labi, bet tā nav.
Neiegrimsim detaļās. Pēdējā sarunā uzzināju - viņš zin kas, kurā brīdī jāsaka vai jādara, bet to nedara, attaisnojas, ka var taču nedarīt un gan jau norimšu, bet es nenorimstu, viņš sagaida, kad man mērs ir pilns un esmu gatava šķirties. Pāri visam viņam esot bail teikt ko domā, jo ja nu visu sabojās vai kā reaģēšu. Jums tas liekas normāli, ka vīrietis baidās no sievietes? :D Man riebjas sajūta, ka esmu kā mamma - mācu,stāstu,saku utt. Manā uztverē attiecībās jādominē vīrietim un sieviete ir sekotāja, bet žēl, ka tā nav. Jūtas pret šo cilvēku nav. Ir pieradums, ērtums, materiālais atbalsts. Bieži domāju, kam man šo visu?! Ir ieteikumi ko darīt? Ja jāšķiras tad kā?! Vai šādu lupatu maz ir iespējams mainīt? Lieki piebilst, ka audzināja māte un oma, vienmēr viss kas jādara ir teikts priekšā vai pat izdarīts viņa vietā. Mājas darbus, kā vīrietim pienāktos, darīt neprot. Ļoti attīstīta sievišķīgā puse. Uzskata, ka ir ļoti kruts, izskatīgs, utt....
9
