Sveiki visiem!
Vēlējos parunāt par tēmu, ko būtu grūti apspriest ar kādu tuvinieku.
Nesen pārcēlos uz Rīgu, jo sāku šeit studēt. Kopš tā laika manī nemitīgi ir trauksme. Braucot sabiedriskajā transportā, sēžot lekcijā. Tā izpaužas apmēram šādi - slikta dūša, panika, sirdsklauves. Zinu, ka tas viss ir tikai galvā, tāpēc ar tādu domu vienmēr cenšos sevi mierināt.
Dzīvē man viss ir labi - ir mīlošā ģimene, draugs, uzticama draudzene. No malas noteikti neizskatītos, ka esmu iekšēji ļoti nomākta. Taču man negribas nekur iesaistīties, ne ar vienu sarunāties. Ir pagājis gandrīz mēnesis kopš studiju uzsākšanas, bet neesmu sadraudzējusies ar nevienu cilvēku. Sēžu viena, ēdu viena, man nav vēlmes ar nevienu sarunāties. Viss ko es vēlos ir sēdēt mājās zem segas, jo tur es jūtos drošībā. Man nav motivācijas un vēlmes neko darīt. Pat māju iztīrīt ir grūti saņemties. Ir apnicis vienkārši dzīvot.
Visvairāk bailes manī iedveš tas, ka, citreiz, kad esmu mājās viena, es sāku domāt - “kāda vispār jēga dzīvot”, “tās ir tikai mocības”, “kas būtu, ja manis vairs nebūtu” utt.
Man pašai no sevis bail, es gribu atkal justies kā cilvēks - smaidīt, izklaidēties, doties ārpus mājas.
Nevajag mani pārprast, nav arī tā, ka es visu laiku staigāju apkārt kā pelēks mākonīts. Kā jau teicu, no malas noteikti nevarētu pateikt, ka manā galvā kaut kas tāds notiek. Taču es ļoti bieži pārnākot mājās no skolas raudu, vienkārši raudu, jo liekas, ka man nav nekam spēka, gribas padoties. Un es nezinu kāpēc tā ir, jo citam no malas varētu likties, ka mana dzīve ir ideāla.
Nu tā, ja nu kāds tika tik tālu, un izlasīja visu manu bēdu stāstu - varbūt kāds ir piedzīvojis ko līdzīgu? Kā tikt ar sevi galā, kā savākties? Iet pie psihologa/psihoterapeita? Dzert ko nomierinošu?
14
