Sveikas.
Pieķēru pati sevi pie problēmas, ar kuru vēlos tikt galā.
Man ir vairākas man tuvas draudzenes, ar kurām sazinos, ik pa laikam satiekos, kuras, varētu pat teikt, ļoti mīlu. Vienu no draudzenēm uzskatu par sev vistuvāko - draudzība no vidusskolas laikiem. Lai arī nerunājam katru dienu, tomēr, manuprāt, viņa mani saprot vislabāk un šī ir tā draudzene, kurai es būtu gatava ziedot visus līdzekļus, lai palīdzētu, kad tas būtu nepieciešams. Uzaicināju viņu but par liecinieci gaidāmajās kāzās un viņa ar prieku arī piekrita.
Lieta tāda, ka šai meitenei ir kāda tuvāka draudzene, ar kuru viņa sazinās daudz biežāk, zin viena par otru visu, kas notiek. Visticamāk, ja viņa sobrīd precētos, viņa mani neaicinātu par liecinieci, lai gan zinu, ka esmu viņai arī ļoti tuva. Es jūtos reizē priecīga, ka man viņa ir, tajā pašā laikā arī mazliet muļķīgi?! Grūti ir izskaidrot, bet sajūta ir līdzīga, it kā es būtu lieka. Un dažreiz šķiet, ka labākajai draudzībai būtu jābūt abpusējai. Es kļūdos?
Jautājums ir - kā man pašai tikt galā ar šo problēmu? Es par to ik pa laikam "sacepjos" tik tālu, ka negribas kontaktēties ar viņu brīdī, kad, piemēram, sēžam kafejnīcā un pēkšņi viņai raksta šī draudzene un man viņa stāsta, par kādiem sīkumiem pat viņas sarunājas.
Es zinu, šis viss izklausās muļķīgi. Kā lauzt savu lielo vēlmi pēc abpusējas labāko draudzeņu būšanas?
(nezinu, vai ir svarīgi piebilst, bet ar šo meiteni mēs kādreiz tiešām bijām labākās draudzenes, vienakrsi kādā brīdī mazliet attālinājāmies un sobrīd tā vairs nav). Varbūt kāds pieredzes stāsts..
1082
