Sveikas!
Stāsts ļoti garšs, bet mēģināšu ieskicēt situāciju cik nu īsi var.
Pirms vēl ko skaidroju - rezumē tam uz ko vēlos dzirdēt atbildi/pieredzi/viedokli - kā vīrietim pareizāk paskaidrot, ka nevēlies šobrīd nopietnas attiecības? Bet tajā pašā laikā viņu arī neaizskart?
Tātad, pirms 4 mēnešiem iepazinos ar vīrieti. Jauks, galants, gudrs utt. Āķis tai visā bija tāds, ka meklēju puisi konkrētam mērķim - ne nopietnām attiecībām. Izklausīsies, ka esmu kaut kāda nifomāne, bet godīgi sakot, meklēju čali labam seksam :D Pirms 7 mēnešiem beidzās ilgas un nopietnas attiecības; neko nopietnu vēl negribējās, morāli biju nogurusi, bet esmu no tām būtnēm, kuras ilgi nevar bez vīrieša glāstiem. Darba un citu lietu čupām. Pats puisis šo visu manu nostāja zināja jau no gandrīz paša sākuma un savā veidā akceptēja. Attiecībās gluži nav arī pliks sekss - tiešām esam kā sava veida draugi - ejam uz kino, vakariņās, ciemojamies utt, bet tas viss pirmos 3 mēnešus bija bez kaut kāda romantiska piesitiena. Pēdējā mēneša laikā jūtu, ka viņam vairāk velk uz īstu, dziļu attiecību pusi. Bet man uz to galīgi tagad nevelk. Kā lai viņam to pēc iespējas maigāk pasaka? Kaut ko jau esmu teikusi, Liekas, ka tad viņš tā kā apvainojas un ņem ļaunā. Ir doma arī šo visu beigt, ja viņš nespēj pieņemt situāciju, lai gan man to ļoti negribas.