Nu, man zināma sieviete strādā mazpilsētas viesnīcā jau 3 gadus (Latvijā) un, par spīti tam, ka darbā tiek novērtēta kā labs darbinieks, saņem minimālo algu un pa šiem gadiem nekur augstāk par savu apkopējas pozīciju nav tikusi. Es tagad nerunāšu par to, ka pati vainīga, ka nemeklē neko labāku, ka nepretendē uz ko augstāku utt., bet fakts kā tāds - ja pa algu, kuru saņem, nevari samaksāt īri, komunālos, rēķinus + paēst, tad ir ļoti grūti saskatīt to laimi, kura it kā nav naudā. Uzskatu, ka arī parastā, melnā darba darītājiem būtu jāsaņem cilvēka cienīga alga, bet nu tā jau ir cita tēma. Es vairāk par to, ka teikt, ka nauda laimi nenes, vieglāk ir tiem cilvēkiem, kuriem nav jādomā kā ar minimālo algu savilkt galus kopā. Bet ar pliku mīlestību pret Latviju diez cik tālu tikt nesanāks.
Protams, manam viedoklim var nepiekrist, bet es uzskatu, ka, grozies kā gribi, nauda IR svarīga. Ja ir nauda, ja ir jumts virs galvas un ēdiens ledusskapī, ir vieglāk priecāties par dzīvi, nekā tad, ja jāskaita katrs cents un jādzīvo no algas līdz algai. Gan jau ir tādi, kuriem tā mīlestība pret valsti ir tik milzīga, ka ir gatavi kaut pliku maizi grauzt, bet tikai būt Latvijā. Es uzskatu, ka dzīve ir tik īsa, ka no tās jāņem viss, ko tā dod. Un, ja visi striķi trūkst, vienmēr varēs atgriezties. Bet, lai tagad pamestu visu, kas ir, un dotos nezināmajā atpakaļ uz mazpilsētu, kurā nezini vai atradīsi darbu un nezini kāda būs alga... nu, tur tiešām ir jābūt nenormālai mīlestībai pret dzimteni. Bet, kā jau teicu, katram savs.
212
