Es zinu, ka līdzīgas tēmas ir bijušas pa pilnam, bet kaut kā gribējās izstāstīt savu klasisko, klišejisko stāstu. :D un uzklausīt jūsu pieredzi, padomus, vienkārši pačalot utt.
Tātad man jau diezgan ilgu laiciņu patīk viens puisis no manas skolas. Viņš nākamajā gadā beidz skolu, ir 2 gadus vecāks par mani. Tas ir kaut kā dīvaini, bet viņš mani galīgi nepazīst. Es domāju, ka man viņš patīk, galvenokārt, izskata dēļ, bet arī visos skolas pasākumos, kuros esmu bijusi, un arī viņš ir bijis, liekas tāds jauks arī pēc rakstura. Esmu tikusies ar citu, daži rakstījuši man un bīdījuši it kā kaut ko, bet es padomāju un tad atsaku, jo man tikai viņš galvā. Liekas tā stulbi, noteikti pēc pēc kāda laika smiešos par sevi, savu "jaunības dumjību". Es gribētu viņam uzrakstīt facebook vai instagram, bet kaut kā ļoti baidos, ka viņš man var atteikt un tamlīdzīgi. Vēl varu piebilst, ka viņš ir 'viens no skolas populārajiem', kurš skatās tikai uz 'skaistajām un populārajām'. (Es esmu tāda pelēkā pele. Nekas īpašs, bet galīga neglītene arī neesmu).
Man it kā bija viena iespēja vienā pasākumā viņu uzrunāt, bet es nobijos un neko. Aizgāju mājās, pārdzīvodama:D Tagad ir vasara, ceru, ka varbūt septembrī uz visu skatīšos citādāk...:D Ja man pietiktu drosmes viņam uzrakstīt, tad es varbūt saprastu, vai vispār viņš ir tāds, kā man tagad no malas, īsti nepazīstot, liekas.
9
