Nu jau palikušas tikai papildstundas, tā teikt lielākā daļa nolauzta, bet... es nespēju iemācīties pārliecinoši braukt. :-( Pirms katras braukšanas ir stress lielāks-mazāks, jo baidos kļūdīties, jo instruktors ir nesavaldīgs. Bļauj jau pie jebkādām kļūdām, ļoti indīgi bļauj. Tad kad viss ir labi, jebšu braucam, piemēram, pa taisnu ceļu - viņš ir laipns, asprātīgs un nekad nepateiktu, ka tāds pūķis, bet kā pilsētas centrā...tā dabūju trūkties.
Nesaprotu, vai es esmu tik liela muļķe, ka nejēdzu braukt (sāku no nulles braukšanu), bet aurojis viņš ir jau no otrās nodarbības. Dažbrīd pat asaras acīs, bet noriju kamolu un cenšos neņemt pie sirds. Tas tā normāli, instruktoram būt ar "nodeldētiem" nerviem?
Jā, un interesanti, kad vīrs palaiž mani pie stūres, izmetam kādu līkumu ar mašīnu, viņš atzīst, ka sanāk normāli, kā arī pati jūtu..mašīna neslāpst un nekļūst nevadāma.
Kā jūs iemācījāties braukt un kā mācību procesu ietekmēja instruktora attieksme? Ir bijis, ka braucat jau papildstundas, kaut kas ķeras, bet instruktors turpina būt iecietīgs, pacietīgs?