Agrāk gāju pa dzīvi tādā virzienā, kā vējš pūta, ne par ko neiespringu, neko daudz neplānoju, jeb - kā dzīve piespēlē - tā jābūt. Šķita, tāpat viss izdosies (jaunības maksimālisms taču). Tādas easy attieksmes dēļ dzīvē salaidu dažas lietas dēlī, un tas man toreiz likās pasaules gals, tādēļ aizgāju otrajā galējībā - lielā sevis šaustīšanā.
Nu jau dažus gadus tas viss ir mainījies, esmu tikusi no tā ārā, jūtos pašpārliecināta, droša, veiksmīga un ar dzīvi apmierināta. Veco draudzeni VD arī ilgi neesmu sastapusi. Apzināti neizvēlos grūtākos ceļus - tas man kaifu nesagādā. Tai pat laikā vieglie un pazīstamie ceļi, rutīna ar nav manējie. Vajag tā, lai ir interesanti. Ik pa laikam izaicinu sevi un uztaisu vētru savas dzīves ūdensglāzē, piekrītot kādam jaunam projektam profesionālajā jomā, kurā man nav ne jausmas, kā sanāks. Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem uz ielas var pienākt klāt akcija Maximālais lidojums un vaicāt - viss, pēc trīs dienām brauksiet uz Ameriku uz mēnesi? Un es teikšu - jā, obligāti!!