Negribu izklausīties riebīga, bet nesaprotu kā var vienam cilvēkam visu laiku būt vienas un tās pašas problēmas. Tad bez vīriešu uzmanības dzīvot nevar, tad kaut kādi mistiski klubi, kaušanās, dzeršanas pa vidu pavīd, tad mazpilsētā nav ko darīt, tad motivācijas trūkums radies, tagad nav ko darīt, jo draudzene vairāk uzmanības velta savam draugam. Varbūt, tā vietā, lai nepārtraukti sūdzētos par vienām un tām pašām problēmām, vajadzētu pārskatīt savas intereses un kaut ko mainīt, iemācīties kļūt pašpietiekamākai, nevis visu laiku meklēt kaut kādu glābiņu no garlaicības citos cilvēkos. Dzīvē viss plūst un mainās, cilvēki nāk un iet. Kāds izaug no tusiņiem, kāda draudzene atrod otru pusīti un vīriešu copēšana vairs nav aktuāla, kādai piedzimst bērns, vēl kāda varbūt pārceļas uz citu valsti. Šeit problēma ir nevis tajā, ka draudzene novērsusies, bet tajā, ka cilvēks nemāk/nezina kā pavadīt laiku vienatnē un/vai nevēlas atrast sev kaut kādu jēdzīgu nodarbošanos.