Autorei jāmācās vainot vainīgo, nevis kaut ko krāt sevī un tad mocīties. Bija man arī viena tāda kolēģe, kas par citu neizdarībām nervozēja un pati tur juka prātā. Tāds kārtīgs upurītis. Autorei arī nav šitais upurīša sindroms?
Pati ar lieliem dusmu uzplūdiem nekad nesaskaros, jo reizēm pat neapdomājot, bet visu, kas man neder/nepatīk/neatbilst prasībām, uzreiz arī pasaku, nevis tērēju savu laiku labojot un pārtaisot. Pat ja to daru, orģināldarba autors dabū dzirdēt visu, ko es par to domāju. JA ir globāli stresaināks laiks gaidāms, laicīgi gatavojos, padzerot kaut kādus nervostrongus. Droši vien vairāk placebo, nekā reālas reakcijas, bet galvenais, ka efekts ir! :-D