Dzīves vieta

Visu savu bērnību esmu pavadījusi uz “ čemodāniem “ :-D reizi vai pat divas reizes gadā mainījām dzīves vietu. Pārsvarā - gan Rīgas robežās. Bet tas bija tik ļoti - lieliski. Tiešām. Tas laiks, kad Tu esi bērns un ik pa laikam esi jaunā vidē un ar jauniem vienaudžiem ļoti norūda un iemāca komunicēt. Kā arī iemācīja - pārāk nepieķerties vietām, lietām un cilvēkiem.
Tagad pieaugot ir sanācis mainīt dzīves vietu jau - Eiropas un Krievijas robežā, un tas man dikti patīk. Tagad esot ar šo pieredzi, man ir grūti iedomāties - sevi vienā vietā vairākus gadus ( ok, vismaz gadu :-D ) tad dod iespēju iepazīt tik dažādus cilvēkus un es vienmēr esmu atbalstījusi domu, ka “ Visa pasaule ir manas mājas “ tā jau ir, visur es jūtos kā mājās.

es pilsētā nē, bet laukos dzīvoju un gribu dzīvot, un gribētos, (vismaz pagaidām tā šķiet) visu mūžu dzīvot samērā tuvu, ne tālāk pa 30 km, no tagadējās dzīvesvietas.

Grūti spriest par visu mūžu, bet vairumu savas dzīves esmu pavadījusi vienā novadā. Šobrīd, apstākļu sakritības dēļ, dzīvoju Rīgas centrā - nepatīk. Ar otru pusīti kaļam plānus kā izdevīgāk tikt atpakaļ uz pierīgu.

par pilsētu vienalga pilnīgi.
ar senču māju, kas tagad ir brīvdienu māja, citādāk, citur tak nepārcelsi, zeme arī tur. bet, laikam ejot, ir skaidrs, ka jāgatavojas lielai mobilitātei, tā ka jābūt gatavībai arī no turienes aiziet. LV vispār ir nenormāla problēma ar iesēšanos vienā vietā. tad nu grauž garozas kaut kur 30 km no Balviem kolhoza centrā vai ik dienu braukā no Teikas uz Bolderāju uz darbu...

Nē, nekad nespētu visu mūžu nodzīvot vienā vietā. No Latvijas savulaik devos prom, jo sapratu, ka tā nav mana valsts. Pa vairākiem gadiem nomainīju neskaitāmas dzīvesvietas, katru reizi padzīvodama kādu laiku citā valstī. Beigās, nonākot štatos, it kā likās, ka esmu atradusi vienīgo un īsto vietu, bet viss - jau tagad jūtu, ka prasās pārvākties. Nē, valsti gan vairs nemainīšu, bet uz kādu citu štatu gan labprāt pārceltos. Bet arī - ne uz mūžu. Katrā ziņā, man vēl palikuši 47 štati, kuros neesmu dzīvojusi, tā ka ir gana daudz izvēles iespēju kurp doties tālāk. :D Katrā ziņā, mans dzīves moto ir: The world is too big to stay in one place & life is too short to do just one thing. Pēc tā tad nu arī vados.

Esmu mūžā pārcēlusies tikai vienu reizi - no laukiem uz Rīgu - un nekur citur netaisos braukt. Šī ir gana liela pilsēta un šeit ir viss, kas man vajadzīgs normālai dzīvei. Man ir ļoti svarīgi tas, ka man kaut kur ir pastāvīgas mājas. Tāds mūžīgo ceļotāju dzīvesveids noteikti nav domāts man, galīgi nesaista doma par dzīves pavadīšanu mētājoties apkārt pa pasauli.

tādam eksperimentam... KindaPsycho, esam atklājuši, ka jūsu spējas ir vajadzīgas tieši mums. alga 10000 eur mēnesī, jādzīvo Bali salā vismaz gadus 5. ko teiksi ;)

Esmu vairākas reizes nomainījusi dzīvesvietu. Arī 2 reizes pārcēlusies uz citām valstīm. Jā, manī arī ir šī sajūta, ko minēja Kaya. Kad pasaules durvis pavērtas vienreiz, tad nekas vairs nešķiet neiespējami un jā, man savā dzimtajā pusē tagad liktos pa “šauru”.
Šobrīd dzīvoju diezgan mazā pilsētiņā (ja runājam konkrētās valsts ietvaros), iespējams tālāk tā varētu būt arī kāda “lielpilsēta”. Esam te ātri iedzīvojušies pa gadu, pazīstami daudzi cilvēki utml.
Plānā neizbēgami būs pārvākšanās tuvāko gadu laikā vīra karjeras dēļ. Tā pat var būt kāda no tuvākajām valstīm, ja būs labs piedāvājums. Un esmu tam gatava, tāda veida dzīvei, man tas šķiet aizraujoši.

Kad pasaules durvis pavērtas vienreiz, tad nekas vairs nešķiet neiespējami un jā, man savā dzimtajā pusē tagad liktos pa “šauru”.

Jā, man ir tieši tāpat. Es nāku no nelielas Latvijas pilsētiņas, kura man agrāk, salīdzinājumā ar Rīgu, likās kā lauki. Tagad, kad pēdējoreiz biju Latvijā, jau Rīga likās kā mazpilsēta. Nesaku to aiz ļauna prāta. Tikai sapratu, ka man Rīgā vairs nebūtu ko darīt, kā tikai apmeklēt vienas un tās pašas vietas atkal un atkal. No pilsētām, kurās esmu bijusi, man izmēru ziņā derētu Ņujorka, kura ir tik multikulturāla, plaša un daudzveidīga, ka katra jauna diena ir jauna iespēja atklāt ko jaunu un neredzētu.

Neesmu no tiem, kuri grib pārvākties no vienas vietas uz otru, bet aizbraukt no Latvijas gan jau sen esmu gribējusi. Vienmēr licies, ka Latvijā ir par šauru un par postpadomisku, gribas citu vidi apkārt.
Prieks, ka pēc dažiem mēnešiem sapnis piepildīsies un pārcelšos uz citu valsti:-)

Gribētos to sajūtu piedzīvot beidzot, ka "šeit gribu visu dzīvi pavadīt", bet vēl nav bijis. Esmu dzīvojusi vienā no "lielajām" LV pilsētām, Rīgā, tagad esmu Berlīnē, bet esmu Vācijā dzīvojusi arī 20tūkst.pilsētiņā. Tagad ceļojot apkārt priekš sevis esmu sapratusi, ka vislabāk jūtos tādās 100-500tūkst.pilsētās. Ja mazāk, tad ir miesta sajūta, kur visi visus pazīst un ātri apnīk, ja par lielu, tad es kaut kā nejūtos komfortabli. Tad nu ir misija - atrast to manu vietu. Tad varbūt gribēšu tur visu dzīvi nodzīvot :-)

Es dzīvoju divās vietās gan Rīgā, gan ārpus Rīgas laukos pie jūras! Darba dienās esmu Rīgā, bet brīvdienās ik pa laikam aizlaižos uz laukiem vai dzīvojos vasarā. Dzīvoju apmēram 5 min gājiena attālumā no Jūras, kā gan es tur nedzīvošu! Pagaidām es esmu apmierināta un nesūdzos un mainīt arī neko īsti nevēlos. :-D
Man ir nepieciešama vides maiņa! 8-)

:-)

Man ir loti gruuti mainiit dziives vietu,arii darba vietas ,viirus arii:-D
Esmu no tiem cilveekiem,kurs loti pierod pie savaam lietaam.Reizeem aizdomaajos,ja buutu jaapamet sii dziives vieta kaadreiz,buutu loti zeel.Taapeec arii laikam ir taa jociigaa sajuuta-gribeetos atgriezties Latvijaa,bet tad gribeetos dziivot tiesi tur ,kur dziivots jauniibaa,kur viss paziisatams,ierasts utt

Man patīk mainīt vidi. Esmu pārvākusies 4 reizes, kopš dzīvoju ārpus Lv. Sākumā dzīvoju pavisam mazā pilsētā, toreiz likās kā lai pierod, jo esmu no Rīgas un mazpilsētas šķita garlaicīgi. Bet kaut kā visur adaptējos, brīvdienās bieži braucu uz lielajām pilsētām un tad ikdiena ātri pagāja mazpilsētā. Man ir svarīgi, lai jūra būtu tuvu. Tagad dzīvoju vidēji lielā pilsētā. Un ļoti patīk tas, ka darbs ir vienā pilsētā, bet mājas citur.

Mans ideālais variants ir piepilsētā.. jeb pieRīgā ( jo darbs Rīgā), tā varētu būt Salaspils, Jūrmala..nepatīk pilsētas burzma.. 24/7 pilsētas ir par daudz!

Kardināli dzīves vietu neesmu mainījusi, tāpēc nevaru spriest, vai patiktu, Izmēģināt gan varētu.

Man nebūtu pretenziju visu laiku dzīvot vienā pilsētā un dzīvesvietā, jo nepatīk pārvākšanās process un viss no tā izrietošais. Tiesa, tā nebūs pašreizējā dzīvesvieta.

Vienmēr vēlējos pamēģināt padzīvot kaut kur citur vismaz mēnešus sešus, lai zinātu, vai man tas patīk. Tagad esmu pārcēlusies un esmu apmierināta ar izvēli. Varētu pārcelties atkal (ideālā gadījumā tā pati valsts, jo patīk cilvēki šeit), bet tad gan uz palikšanu (ja ir izvēle, protams), jo no praktiskā viedokļa kaitina visas adrešu maiņas. Ja uz citu valsti, tad atkal jāver vaļā bankas konti, jāpiereģistrējas pie ārstiem, pāpiereģistrējas vēl nez kur - ļoti nogurdina šādas lietas.

Esmu mainījusi, laukus uz pilsētām, pilsētas uz citām pilsētām un valsti ar galu galā atgriešanos Rīgā. Krājam naudu, lai Rīgā varētu nedzīvot, man nepatīk, esmu dabas cilvēks, man vajag savu koku, savu zālienu, nevis bedrainas ielas, maksas stāvvietu un sačurātas vārtrūmes. Krājam naudu, lai tuvāko gadu laikā varētu savas saknes laist citur un nemētātos šurpu-turpu. Ir grūti nodibināt tādu līdz sirds dziļumiem īstu māju sajūtu, zinot, ka esošajā vietā tiks pavadīti tikai 3, 5 vai 10 gadi. Negribas ieguldīt.