Vīra iedzeršana

Nē, nerunāju par Aperol Spritz :-D runāju par sarkanvīna šķaidīšanu ar ūdeni, Z-Itālijā (un ne tikai) tā dara. Un D-Itālijā vīns mēdz stāvēt uz galda arī pusdienās (nesaku, ka visiem, bet esmu vairākās ģimenēs redzējusi).

Es francūzim paprasīju par 1:1 vīna šķaidīšanu ar ūdeni, viņš pirmo reizi tādu brīnumu dzird. Ir grēks vīnu vispār jaukt ar ūdeni. Varbūt runa ir par ziemeļitāliju?

Skaidrs.

Bet, runājot par Aperol Spritz, ir diezgan izplatīti pēc darba (pirms vakariņām) aiziet iedzert aperitīvu, komplektā vienmēr nāk kādas graužamas uzkodas. Un nav reibuma no viena tāda dzēriena, varbūt minimāls, bet pēc pusstundas pāriet. Bet te autore runā par vīna pudeli un stiprajiem 3x nedēļā, nevajag salīdzināt.

Ziemeļitālija kulturāli netiek uzskatīta par dienvidniekiem, viņu kultūra ir līdzīga austriešu un šveiciešu.

Bet te autore runā par vīna pudeli un stiprajiem 3x nedēļā, nevajag salīdzināt.

+

atceros, bērnībā lasīju argentīniešu bērnu grāmatu, nez, par gadiem 60tajiem. un tur bija itāļu ģimenes puika (11-13?), kam pusdienās deva ar ūdeni šķaidītu vīnu :) un tas bija tik fakin garšīgi aprakstīts, viņam tur 'burbulīši guldzēja kaklā' un galvā un tik garšīgi paēdis... (burbulīši gan no jaunvīna, nevis gāzūdens). skaidrs, ka reakcija bija, ka es arī tā gribu :D

Althea, paldies par info :-D Francija ģeogrāfiski ir vairāk uz Ziemeļiem, tas nekas :-D Francijas dienvidi ir vienā līmenī ar Itālijas Ziemeļiem, bet Itālija kulturāli nav dienvidi, skaidrs.

Alkoholiķis.

Althea, nē, tici man, Ziemelitalija nu gan kulturāli no Austrijas un Šveices ir kā līdz menesim(turp un atpakaļ):-D

Nav normāli tā dzīvot. Man tētis tā darīja. Jaunībā katras brivdienas vajadzēja iedzert, ejot gadiem jau nedēļas vidū pa vairākām dienām, vēl vēlāk 5 dienas un beigās bez 9 dienām ik pēc piecām vairs nebija iedomājama dzīve. Un izšķīrās beigās tāpat.
Protams, visi nav vienādi, var vēl mēģināt labot. Piemēram, man draugs beidza iedzeršanu kā saņēma tiesības un nu jau gadiem neiedzer. No sākuma biju nikna, ka nepiebiedrojas man uz vīna glāzi, bet tagad pati nelietoju alkoholu un saprotu, ka tā drīzāk ir dāvana nekā bēda.
Var mēģināt izrunāties un redzēt kas sanāks, paverot laiku, bet ja nekā tad loģiski ka jāšķiras, ja nav pieņemams pavadīt dzīvi ar alkoholiķi. Ja nekas nemainās, labāk arī nepaliks

vispār jau tā tīri teorētiski alkoholiķi ir visi, kas nav atturībnieki. atšķiras stadijas, devas un ietekme. tiklīdz sākts lakt jau otro reizi -- tas ir alkoholisms.
vai ar tādiem dzīvot kopā, ja pašai nesaskan attieksme pret biežumu un/vai daudzumu... skaidrs, ka ne.
tā subjektīvi, ja būtu jāizvēlas, labāk inteliģents cilvēks, kas dzer vīna pudeli visu vakaru kaut katru dienu, nevis neandertālietis, kas piemaujas mamutā, cūkā, lopā un ķēmā ik nedēļas nogali. ta kaut vai reizi mēnesī. vai 3. vai 6. vai 12.

un varu tikai atkārtot -- katram savs.

Pārsteidz, ka vairākums unisonā dzied: pamet! Un, jā, es esmu redzējusi alkoholisma seju tuvplānā. Ne ilgstoši gan, bet gana dramatiskā izpildījumā, lai zinātu, kas un kā. Tāpēc nesaku, ka ir jāsamierinās, bet šī ieslaucīšana personiskās vēstures mēslainē bez pacīnīšanās par (ar) cilvēku nešķiet simpātiska.
_
Autorei silti iesaku iejūtīgi un ar interesi padibināt stresa galvenos cēloņus (tos, būdama sieva, gan jau zini gluži labi) un iespējamās opcijas to novēršanai. Jā, jā, novēršanai, nevis alkohola alternatīvām. Kāda velna pēc ziedot lielu daļu dzīves stresam un vēl vienu - cīņai ar to, ja var palūkot, kuras durvis iespējamo izvēļu rindiņā vēl būtu apsvēršanas vērtas?
____
Nesaku, ka uz mūžu jāietērpjas žēlsirdīgās māsas tēlā. Pamēģini būt komandas biedrs un, ja nu galīgi nesanāk, varbūt tiešām jāapsver iespēja doties katram savā virzienā.

hanna, izcili!

pilnīgu atturībnieku? tie kādi 3-4, ko zinu, ir bijuši ļoti creepy.labi, viens, sanāk, nebija pilnīgs, jo izdzēra Martini gada laikā :D atkarības rullē :D

tas nav normāli.
cilvēkam ir problēmas. neļaujies būt līdzatkarīga.

Esmu gājusi cauri šim murgam . Bija ilgas , normālas attiecības . Draugs dzēra sākumā tikai tusiņos , bet tad tie tusiņi un draudziņi palika ar vien regulārāki...
es centos runāt, skaidrot, raudāt... mēnešiem, gadiem... līdz brīdim kad pret mani tika pacelta roka . Vienreiz , otrreiz , trešoreiz . Pēc katras reizes pats asarām acīs atvainojās . Piedevu, izrunājām... kā pienāca nākamā iedzeršana , man jau automātiski gribējās viņu zāģēt ... jo jutu,ka nebeigsies labi... un tā arī bija . Pēc katras reizes ar vien trakāk. Ar zilumiem, asinīm. Un tad viss ... pieliku punktu. Mīlēju viņu kā ellē , sirds lūza pušu, bet kā iedzēra palika debīls . Skaidrā tik foršs cilvēks ... bet alkohols viņu izveica...
šeit arī viss nāk no ģimenes , tēvs dzēra. Arī uz darbu gāja , labā amatā strādāja . Un vienu dienu pakārās savā mājā , visu priekšā galīgā pālī... aizgāja ciet . Aiz sevis mājā atstāja gāzes balonu vaļā un sveci virtuvē uz galda .... paspējām laikā pirms varēja vel lielāka nelaime notikt ...
tāpēc , ja pats negribēs - nekas nemainīsies ... zāģējot paliks ar vien trakāk, dzers pa klusos , strīdu strīdi ! Bēdz !!!!

vispār jau tā tīri teorētiski alkoholiķi ir visi, kas nav atturībnieki

Alkoholiķi ir tie, kas nevar atteikties no alkohola un meklē attaisnojumus tā lietošanai. Ja kāds izdzer glāzi vīna svētku dienās - dzimšanas diena, ziemassvētki, līgo, utt, viņi nav atturībnieki, bet nav arī alkoholiķi.

Un, jā, es esmu redzējusi alkoholisma seju tuvplānā. Ne ilgstoši gan, bet gana dramatiskā izpildījumā, lai zinātu, kas un kā.

To nevar salidzināt. Alkoholisms rada līdzatkarību.

Tāpēc nesaku, ka ir jāsamierinās, bet šī ieslaucīšana personiskās vēstures mēslainē bez pacīnīšanās par (ar) cilvēku nešķiet simpātiska.

Ja cilvēks pats negribēs, dzert nepārstās. Un sabojāt sev nervus, vai kļūt līdzatkarīgam nav labākie risinājumi. Vai tad nav labāk, lai atrod otro pusīti, kam ir līdzīgs viedoklis šajā jautājumā?
Partneriem jābūt vienlīdzīgiem, nevis vienam jākontrolē otra rīcību, kas galu galā tāpat sabojās attiecības.