Attāluma attiecības .

Ja "viss saplānots" tad acīmredzot tie plāni ir svarīgāki, nekā ģimenes stabilitāte?

Tieši tā. Un par to komandējumu noteikti nepaziņoja vienā jaukā dienā, un viss - 5 minūšu laikā izlēma, ka jābrauc. Tā tomēr nav nedēļa vai divas. Tas tikai pierāda to, ja viņš neuzskata par nepieciešamu ar Tevi rēķināties, un gatavs "pagrūst Tevi zem tanka", kad vien pašam sagribēsies. Un neizskatās, ka tur ir rūpes par ģimeni vai tml. Drīzāk čalis izdomāja pus gadu atpūsties no jums

NĒ! Šādi gan es to nebiju domājusi! Es domāju, ka sieva (autore) atrunājas par saviem plāniem, ar ko vīrs nerēķinoties. Nu kas ir tie plāni uz visiem svētkiem, uz visām nedēļas nogalēm? Pie mammas vai draudzenēm jābrauc, ka pie vīra nevar aizbraukt? Pat ja Somijā viņi nevienus svētkus nesvin - no šejienes uz turieni arī var vismaz dažas reizes tikt. Un ar visu bērnu, loģiski!
Es tiešām neredzu problēmu, drīzāk autore kaut ko nepasaka līdz galam, jo vēlas nostiprināt savu nostāju :-| Un biļetes uz Somiju tiešām nemaksā tik dārgi, lai arī vīrs nevarētu ik pa laikam iesēsties vakara reisā, pavadīt pilnu dienu ar ģimeni un ar rīta reisu doties uz darbu.

Tad jau, pēc idejas, jūrniekiem, karavīriem, tiem, kuri materiālu apstākļu dēļ ir spiesti doties uz citu valsti peļņā utt. vispār bērnu nedrīkstētu būt, jo, ārprāts, pāris mēnešus vecs zīdainis aizmirsīs tēti. Nu, okei.

Nu tas vispār ir ļoti individuāli. Kāds bērns pat nepamanīs diži tā tēva neesamību, kāds pārdzīvos. Tāpat kā pieaugušie arī bērni tak ir dažādi nevis visi pēc viena šablona.
Par jūrniekiem runājot un viņu bērniem, reāli zinu gadījumu, vienam 3 bērni, bet tas princips viņš ir prom pus gadu un tad mēnešus majas....un tā gadiem, jaunākais bērns viņu vispār nepazina un neuztvēra sākumā kā tēvu, nu ne silts ne auksts viņam vai tur ir vai nav sencītis atbraucis, pats jūrnieks vēl bija bēdīgs par to, bet nu neko tādu dzīvi pats izvēlējās.
Nu es uzskatu ka tas ietekmē bērnu kaut kā tomēr, varbūt tās nav kādas acīmredzamas problēmas, bet būtībà dzīvi jau tas ietekmē...
Un bērni normāli sāk atcerēties dzīvi apm no 3 gadu vecuma.

Aj, nu nevajag jau arī pārspīlēt, ka bērnam bezmaz vai visa dzīve būs sačakarēta, jo tētis nebūs blakus 6 mēnešus. Paskaties apkārt, ir tik daudz ģimeņu, kurās vīrietis ir krīzes laikā kādu laiku pavadījis ārzemēs, un vai nu pēc tam brauc atpakaļ, vai visa ģimene pārvācās pie viņa. Ja regulāri uztur kontaktus un sazvanās, tad nekas briesmīgs nenotiek. Man rados ir gadījums, kur sarežģītas situācijas dēļ ar pārtraukumiem dēls tēvu neredzēja aptuveni 3 gadus, viss viņiem ir kārtībā, viņiem ir labas attiecības. Bērnam arī tika visu laiku skaidrots, kāpēc tētis ir prom.

Peekaboo1, bet tas jūrnieku gadījums ir citādāk, tur ilgstoši tētis nav mājās jau gadiem. Šajā gadījumā tie būs 6 mēneši vienu reizi. Un es arī nesaprotu autores teikto, ka nu galīgi un nekādi nebūs iespējas apciemot vīru vai vīram atbraukt ciemos nevienu pašu reizi pa to pusgadu. Ja nu vienīgi viņai vīrs ir kaut kāds polārpētnieks un dzīvos/strādās kaut kādā Somijas ziemeļu nekurienē. Katrā ziņā, ja būtu vēlēšanās, tad mierīgi varētu samenedžēt, tā ir Somija nevis Dienvidamerikas džungļi. Izskatās, ka autore vienkārši neuzticas un negrib laist vīru prom, jo kā jau pati teica, te var izkontrolēt ar ko un kā viņš komunicē. Un slēpjas aiz bērna vajadzībām, ka redz bērns nesatiks tēti, lai gan ir pati gatava atstāt bērnu uz nedēļas nogali pie omēm, lai brauktu pie vīra.

Izskatās, ka autore vienkārši neuzticas un negrib laist vīru prom, jo kā jau pati teica, te var izkontrolēt ar ko un kā viņš komunicē. Un slēpjas aiz bērna vajadzībām, ka redz bērns nesatiks tēti, lai gan ir pati gatava atstāt bērnu uz nedēļas nogali pie omēm, lai brauktu pie vīra.

Lūk, te arī laikam tas suns aprakts.

Nu es uzskatu ka tas ietekmē bērnu kaut kā tomēr, varbūt tās nav kādas acīmredzamas problēmas, bet būtībà dzīvi jau tas ietekmē...

Tas var ietekmēt to, kā izaugot bērns veidos attiecības, kā varēs uzticēties cilvēkiem, utt.

Izskatās, ka autore vienkārši neuzticas un negrib laist vīru prom, jo kā jau pati teica, te var izkontrolēt ar ko un kā viņš komunicē. Un slēpjas aiz bērna vajadzībām, ka redz bērns nesatiks tēti, lai gan ir pati gatava atstāt bērnu uz nedēļas nogali pie omēm, lai brauktu pie vīra.

+++ Tieši tas, ko domāju arī es par šo visu situāciju un autores komentāriem. Precīzi!

Varbūt ir kāda, kas zina, kā Somijā ir ar darba laikiem?
Šajā situācijā es vīru saprotu, viņš grib būt galvenais pelnītājs ģimenē, viss ok.
Bet... kāpēc Somijā ir tikai svētdienas brīvas? Cik zinu, tikai Lv ar darba laikiem ir tik nenormāli, citās Eiropas valstīs tā nav... un 6 mēneši ir nieks, ja komunicē un ja brauc viens pie otra.
Gan jau ka situācija ģimenē ir tāda, ka var nopelnīt vairāk, kāpt pa karjeras kāpnēm, tāpēc vīrietis to vēlas - tas ir ļoti svarīgs aspekts, ka viņš Tev ir motivācijas pilns uzlabot Jūsu finansiālo situāciju.
Protams, ka mazā prasa daudz uzmanības un laika, šis ir tas vecums, kad jāsaprot, kā ar bērnu jāuzvedas ( psiholoģijas grāmatas bērna audzināšanā noder), bērna personība izpaužas, viss... bet piekrītu, ka Somija nav Amerika vai Āzijas valstis, aizbraukt ciemos var mierīgi.

Kā kur. Ofisos formāli parasti ir striktas darba dienu darba stundas darbdienās. Tomēr de facto nereti vakaros pašancē ar kompi pat mājās priekš darba. Tikai darbdienas parasti. Pirms projektu nodošanas visādi var gadīties.
Kontraktoriem vai visādās celtniecībās ( ar faktisko taksāciju pēc apjoma nevis laika ) var gadīties visādas dienas un laiki.
Somija ir liela, nereti vajag ņemt taksi lai no vilciena/ busa nokļūtu tālāk. Braucot ar savu vai darba auto, man ir radies iespaids, ka ceļu policija ir korekti, laipni bet nepielūdzami bargi pret vissīkākajiem pārkāpumiem, kas ļoti dārgi izmaksā ilgtermiņā, pat Luksemburgā ir pielaidīgāka attieksme. Zviedrijas CP pret Somijas ir īsta svētā piedošanas mašinērija un iecietības paraugs.
Ko nozīmē izvēle? Atteikt firmai piedāvājumu un pēc pusgada forumā būs gaudas par veci bezdarbnieku ar nelabām atsauksmēm vai mazpelnošu veci - hronisko lūzeri?
Privātīpašnieciskums un diezgan slimīga greizsirdība, nekas vairāk. Kā parasti kombinācijā ar vēlmi par labi pelnošu veci ar stabilu darbu un teicamām atsauksmēm.
Videozvani utml opcijas taču tur ir? Uznā greizsirdības lēkme, tērē savu vai savu senču naudu un nesies kontrolēt veci, ko šis tur dara. Somietes nemaz tā nedod kuram katram, kur vēl pirmajās tikšanās reizēs.

Palasot komentārus, šķiet, ka sniegpārsliņu uzbrukums sācies. Visas tik trauslas (nu labi ne visas), ka nedod Dievs vīrs uz stundu pazudīs un visa pasaule uzies gaisā! Jēziņ!
Par tēmu, ja tu savu vīrieti mīli un uzticies viņam pilnībā, tad neredzu problēmu, lai brauc. Manējais arī, vienā jaukā dienā pārcēlās uz dzīvi citā pilsētā, 300km attālumā. Tā arī nodzīvojām gandrīz gadu. Tad kad bija laiks (abiem) satikāmies. Jāpiemin, ka ar mani palika lielais bērns, jo skola, un tad vienā jaukā tikšanās reizē pieteicās mazais. Līdz pat mazā nākšanai pasaulē dzīvojām katrs savā pilsētā un nekāda vaina. Tagad, atkal dzīvojam kopā.
Neesam kopā pirmo dienu, bet gan 7 gadus. Esam divi pašpietiekami cilvēki, kuri uzticās viens otram un nekrīt histērijā, ja neesam tikušies pāris stundas.
Autore, ja tu neuzticies savam vīrietim, tad ar šādām attāluma attiecībām vari iebraukt auzās, jo bez uzticības attiecībām nav nākotnes.
Un nē, greizsirdība nekad nav mocījusi. Lielais bērns visu uztvēra kā normālu pasākumu.

Ja kādai attiecībās kopābūšanas aspekts ir svarīgs, tad viņa ir īpašā sniegpārsliņa kas nespēj izturēt pāris stundu atšķirtību? Kas tas par sviestu? :D
Es sevi uzskatu par pašpietiekamu cilvēku, neraudu un nebesos, paliekot viena, pat ļoti izbaudu vakaru vienatnē šad un tad, bet laika pavadīšana kopā ar otru pusīti man personīgi ir attiecību pamatsastāvdaļa. Mīļuma izpausmes, atbalsts ikdienā, kopīgas atmiņas, kopīgi piedzīvojumi… nu to nevar aizstāt ne ar čatu messendžerī, ne videozvanu whatsappā. Seksu pat nepieminēšu, saprotu ka ir cilvēki kuriem pāris reizes gadā liekas OK, man tas nebūtu pieņemami.

ak dievs, uzraksta kaut kādu sviestu un vēl jūtas baigi pārāka :-D
Man attiecībās kopā būšana ir loti svarīga, man pilnīgi noteikti neder attāluma attiecības vai reta redzēšanās, man ir svarīgi ikdienā pavadīt laiku un zināt, ka gulēt iesim vienā gultā. Un es neesmu nedz vāja nedz atkarīga no vīrieša. Attāluma attiecības nu nekā nekotē augstāk sieviški par citām dāmām kuras dzīvo kopā vai netālu viens no otra. Man vispār ir nepieciešams tuvums, intīmās attiecības, lai saglabātu spēcīgas jūtas, tiekoties loti reti un nepavadot laiku kopā, es tieši atsvešinos un pierodu dzīvot bez otra cilvēka.

Manējais arī, vienā jaukā dienā pārcēlās uz dzīvi citā pilsētā, 300km attālumā. Tā arī nodzīvojām gandrīz gadu. Tad kad bija laiks (abiem) satikāmies. Jāpiemin, ka ar mani palika lielais bērns, jo skola, un tad vienā jaukā tikšanās reizē pieteicās mazais. Līdz pat mazā nākšanai pasaulē dzīvojām katrs savā pilsētā un nekāda vaina. Tagad, atkal dzīvojam kopā.

Man atkal šis šķiet dīvaini, nevis tas, ka sieviete ikdienā grib blakus savu vīrieti. ;-) Un tur nav nekāda sakara ar neuzticēšanos, pašpietiekamību vai greizsirdību.

Man ir bijusi pieredze attāluma attiecībās un tas ir ļoti grūti. Manā situācijā viss tika saplānots jau pirms šo attiecību parādīšanās un attiecības tikko tikai sāka veidoties. Varbūt apsvērtu iespēju nebraukt, bet bija tādi apstākļi, kad tā bija labakā izvēle. Pat ja pusgads un viena laika zona, bet tas ir ļoti grūti, es neesmu ne vāja, ne atkarīga no vīrieša, ne pašnepietikama utt, bet tās vienkarši nav pilnvērtīgas attiecības, ir svarīgi, lai mīļotais cilveks ir blakus. Jā, visādi var gadīties un visu var pardzīvot, bet uzskatu, ja ir attiecības stabilas un dzīvo kopā tadas lietas izlemj divatā.

Man liekas jocīgs fakts, ka vīrietis neapspriežas ar savu sievieti un bērnu māti pirms tik nopietna lēmuma pieņemšanas un nepajautā viedokli, bet gan nostāda fakta priekšā. Man pat izklausās, ka viņš grib ātrāk aizskriet prom un uz pusgadu tā arī pazust, tā izklausās pēc tā, ka it kā nonstop strādās un nevarēs satikties.
Meribellas gadījums vispār ir ārpus normālas uztveres, tāda sajūta, ka vīrietis dzīvoja divās ģimenēs. Kā var tik ļoti necienīt sevi un nedomāt par saviem bērniem? Bērnam bija jādzīvo bez tēva, jo.. Vecāki ir pašpietiekami cilvēki un nav sniegpārsliņas, kurām nepieciešama viena otra klātbūtne? Bet tas, kas vajadzīgs bērnam, par to vienalga?