xanax, par soctīkliem piekrītu. Tagad, kad esmu šajā vecumā, arī vairs nepubliskoju informāciju par sevi, savām attiecībām. Tolaik tas bija savādāk. Man bija 18 gadi, biju jauna un naiva, un dikti gribējās lai ir kāda kopbilde ielikta, bet tas tā arī nenotika. Tagad jāsaka - labi, ka tā! :D
Par iepazīstināšanu ar draugiem, radiem manā gadījumā toreiz bija vēl jocīgāk. Viens gadījums: viņa māsa gribēja ieskriet ciemos un paņemt kaut kādu aizmirstu lietu, bet viņš (teju kā rāda filmās), ar savu muguru aizsedzot skatu uz dzīvokli, izgāja ārā un ar viņu runāja kāpņutelpā, pēc tam attaisnojoties, ka neesot bijusi vēlme mūs iepazīstināt (tolaik dzīvojām kopā jau gandrīz 2 gadus). Otrs gadījums, kas palicis atmiņā: viņš ar draugiem atpūšas Vecrīgā, es sēžu mājās. Rakstu, saku, ka arī labprāt piebiedrotos un aizietu uz to bāru ar viņiem pasēdēt. Atbilde: "Nu, bet tu nevari nākt uz šejieni, jo es te esmu!" Lieki teikt, ka biju vairāk kā pārsteigta. :D Tādi gadījumi bija vairāki un tad, kad man beidzot nokrita rozā brilles no acīm, pati sapratu, ka nekas labs tur nav gaidāms. Ar laiku uzzināju, ka viņam dzimtajā pilsētā bija atrasta jauna draudzene, kuru tad nu arī stādīja priekšā radiem un draugiem. Bet es... nav ne jausmas kāpēc es biju vajadzīga. Bet nu, labi, ka tas viss ir palicis pagātnē. :)