No cik gadiem sākāt gatavot ēst?

Beigās suns pat neēda manus kartupeļus ar citronskābi.

:-D:-D:-D:-D

Sievieties stavesana pie plits ir darba dienests. No sadiem dienestiem sievietes butu jaatbrivo. Vecumam, no kura sieviete sak stavet pie plits, jasakrit ar vecumu, kura ir augsta demences iestasanas iespejamiba. Sada diagnoze izskaidro stavesanau pie plits.

Man gan liekas, ka 8-9 gados jau prast patstāvīgi gatavot ir ļoti agri. Bet tas ir forši, ka bērns jau no maza vecuma mācās gatavot, es savus bērnus arī noteikti jau bērnībā iesaistītu ēst gatavošanā. Bet 9 gadu vecumā viņam gan neliktu gatavot vakariņas.
Es pati sāku gatavot ļoti vēlu, vidusskolas laikā, kad sāku dzīvot atsevišķi no vecākiem. Pirms tam pratu tikai pavisam vienkāršas lietas, kā arī mācēju dažādus cepumiņus un kūkas izcept. Toties tagad ļoti patīk gatavot un gribētos domāt, arī sanāk.

Man, līdzīgi kā lionelai, vecmāmiņa bija pavāre un man īpaši daudz tika tie "mīļākie darbiņi" - mizošana. Joprojām to cenšos nedarīt un draugs jau zina, ka mizotājs ir viņa instruments :-D Bet kopš sevi atceros, tiku iesaistīta darbos - vai nu garšvielas uz karbonādēm pabērt, noteikti pīrāgu un cepumu cepšana bija top lieta, droši ķēros pat pie asins desu taisīšanas. No kādu 10-11 gadu vecuma taisīju vakariņas ģimenei, bet arī tikai reizēm, ja pirmā biju mājās, nenoliedzami - ne brīvprātīgi.
Ar prieku sāku gatavot tikai izvācoties no mammas paspārnes - tad, kad varēja ēst un gatavot ko grib, cikos grib utt. Šobrīd gatavoju ar lielu prieku un tas ir galvenais cirtiens maciņam - ne kurpes, ne kosmētika, bet dārga pārtika :-D

Tuvu pie 30 un šad tad pati apleju tējas maisiņu vai kafiju ar verdošu ūdeni vai nomizoju mandarīnus. Ar mūsdienu kafejnīcu/restorānu un veikalos pieejamo zaļo salātu bļodu piedāvājumu neredzu itin nekādu kaut sekundi savas dzīves izniekot pie plīts. Bet katram savs.

Mamma ēst gatavošanā iesaistīja jau no pavisam mazas bērnības, pat nevaru pateikt, cik gadi tad bija. Par ko priecājos, jo aizejot savā dzīvē, pratu sev pagatavot daudz dažādus ēdienus. Atceros, ka kojās netrūka jauniešu, kas visu laiku ēda pelmeņus, cīsiņus, ceptus kartupeļus, olas un makaronus, jo neko vairāk neprata pagatavot.
-
Pastāvīgi gan gatavot sāku salīdzinoši vēlu - vidusskolas laikā, un tikai vasarā, jo vecāki uzkatīja, ka skolas laikā esot jākoncentrējas uz mācībām, un ar gatavošanu baigi nevajag nodarboties. Protams, nomizot dārzeņus, uztaisīt salātus un vēl šādus tādus darbiņus tāpat mammai palīdzēju.

Pelmeņiem kojās izskaidrojums drīzāk būs studenta ierobežotais budžets, nevis neprasme gatavot.
Kādreiz veikalos bija nopērkami pelmeņi, kas sasvērti maisiņos pa mazām porcijām - pa desmit, pa padsmit pelmenīšiem un maksāja tiešām kapeikas. Tas bija visai iecienīts plaukts studentu vidū - jo īpaši, kad nebija nedz savu ledusskapju istabiņās, kur glabāt produktus.

tāds vecums, ka jau neatceros :D kaut kādi mazpadsmit. un ir jau atšķirība starp olas cepšanu un īstu ēdiena taisīšanu (latvieši taisa ēst, nevis gatavo)

Es arī kojās reti gatavoju ko normālu, lai gan labi pratu. Iemesli- virtuves parasti bija netīras un pretīgas. Tāpat nebija finanses izpausties ar kaut ko sarežģītu, pietika ar vienkāršiem makaroniem un olām. Tāpat nevarēju iedomāties sevi sildam ēdienu briesmīgā paskata mikroviļņu krāsnīs, bet normālu ēdienu - zupu, sautējumu jau negatavos vienai porcijai, sanāk katliņš vairākām. Zinu, ka netīrība ir studentu radīta, bet neuzskatīju, ka man būtu jākopj aiz citiem. Aiz sevis visu bardaku savācu (galda virsmas, plītis, izlietnes).

10 gados cepu pankūkas, vārīju kartupeļus, cepu kēksus, pat gaļas utt. Ņemu mammas pavārgrāmatu-viss notikās. :-D

Zintas tante, īsti nepakritīšu, bet tas no manas pieredzes. Pašai arī bija ierobežots budžets, bet vedu no laukiem dārzeņus, gaļu, burciņsalātus. Gatavoju zupas, sautējumus, makaronus ar malto gaļu, kaut ko plovam līdzīgu u.t.t. Protams, pelmeņus un ceptus kartupeļus arī ēdu, bet ne tā, ka gandrīz katru dienu. Man gan istabiņā bija ledusskapis, kas situāciju noteikti padarīja patīkamāku.
-
Un tie, kas pārtika pārsvarā no pelmeņiem, ne vienmēr bija tie trūcīgākie. Un pat tos pelmeņus regulāri piededzināja vai pārvārīja. Ne reizi vien ir gadījies raut nost no plīts degošu pannu :-D

Ja neskaita palīdzēšanu ēdiena gatavošanā, piem., sagriezt, nomizot, tad pati sāku gatavot ap 25 gadiem. Nejūtos neko zaudējusi un paēst diezgan elementāri var arī tad, ja negatavo. Tagad patīk gatavot, ja ir mierīga diena, liekas tāda sava veida meditācija.

Laikam esmu viens no retajiem cilvēkiem, kuram riebjas gatavot. Bērnībā salīdzinoši agri sāku palīdzēt ēst gatavošanā mammai (tieši cik gadu vecumā - tiešām neatceros), taču tagad negatavoju vispār, ja neskaita sviestmaizes uzsmērēšanu vai salātu sagriešanu/sajaukšanu. Tiešām neizbaudu ēst gatavošanu, kā arī neesmu no tiem cilvēkiem kurš izbaudītu ēdienu - es ēdu tikai tāpēc, lai nenomirtu, līdz ar to man ir maza sajēga par visādām receptēm, garšvielām, ēdiena sastāvdaļām. Par laimi, budžets un arī veikalos atrodamais piedāvājums ļauj izdzīvot arī bez gatavošanas mājās.

jūs reālajā dzīvē tiešām esat dzirdējušas, ka jums lūdz 'gatavot'? es laikam esmu kaut kādā burbulī, mums visi saka 'taisīt ēst'.

Akjelcikvar, vai tad tas nav viens un tas pats? Mūsu ģimenē lieto abus variantus, bieži arī “pagatavot”.

Ap kaadiem 10 gadiem saaku patstaaviigi gatavot. Nepatiik to dariit, bet jaadara. Neesmu diemzheel tik bagaata, lai vareetu atljauties katru dienu pirkt/eest aarpus maajas.

Dzīvojot kojās neko negribējās gatavot, jo nepatīk koplietošanas virtuve un viss kas ar to saistīts - trauku, garšvielu, produktu nešana no/uz istabu, citi cilvēki, netīrumi apkārt utt. Mani izbrīnīja tie cilvēki, kas tiešām kojās gatavoja meistardarbus, kad blakus vēl trīs cilvēki gatavo savējos. Nu kaut kā.. Jocīgi.
Bet gatavošanai manā dzīvē ir ļoti maza nozīme. Nav problēmu ar gatava ēdiena ēšanu vai kaut kā viegla pagatavošana, jo nepatīk tam veltīt daudz laika, ko var izlietot citur.

Ja vienkārši maizes uzsmērēšana tad 5 gados jau visu darīju pati. Bet ja par plīti, tad no 6-7 gadiem jau visu mācēju. Arī iekurināt zināju kā un kurš šīberis, kad jāatver un jāaizver :-D

Padomāju tikko un sapratu, ka mamma bērnībā īpaši neko nemācīja un kopīgi negatavojām. Tētis bija tas, kurš ap 15-16 gadu vecumu man iemācīja vārīt skābeņu zupu. Omīte bija baiga dāmīte un tikpat kā vispār neko negatavoja..
Apzināti nekad neesmu neko mācījusies, bet regulāri sāku gatavot ap 20 gadu vecumu, kad sāku dzīvot atsevišķi. Sākumā augstākā pilotāža bija frī kartupeļi. :D Bet kaut kā viss aizgāja pats no sevis bez īpašas piepūles.

Mana zilozofija ir : ka bērnam var parādīt/ iemācīt kā pagatavot viņa iemīļotos ēdienus.
Tālāk jau pats par sevi aizies.