Man bija dzīvē posms kādu pusgadu vai vairāk, kad raudāju ļoti bieži, reizēm pat katru vai katru otro dienu. Un nebija tā, ka kaut kas skumjš būtu noticis vai par kaut ko būtu jāpārdzīvo, tieši otrādi - biju ļoti laimīga. Pati sevi nesapratu, kāpēc tik jūtīga esmu kļuvusi un par katru sīkumu birst asaras. Bet ar laiku tas pārgāja.
Tagad raudu laikam tomēr salīdzinoši bieži, vismaz 1-2 reizes mēnesī, citreiz retāk. Tas, ka sariešas asaras acīs par kaut ko aizkustinošu vai mīļu, neskaitās raudāšana.
Lai gan esmu diezgan emocionāla, domāju, reti kurš mani uzskatītu par raudulīgu, jo citu cilvēku klātbūtnē nekad nekad neraudu. Pat, ja būtu noticis kaut kas ļoti traģisks un visi citi raudātu, es gan ne, jo, ja sveši ir blakus, manī automātiski kaut kas noslēdzās un es ne asaru nespēju nobirdināt. Tikai vistuvāko cilvēku klātbūtnē gan, ja raudiens nāk, tad tās slūžas atnāk vaļā un lai kā censtos, nespēju savaldīt asaras.
7
