odetta, bet, ja tā filosofiski padomā, vai tā superstingrā audzināšana arī nenozīmē to, ka vecāks grib no bērna distancēties un ka vecākam arī ir OK, ka bērns dzīvo citā valstī un katru nedēļas nogali kopā necep kūkas?
Tas nav nekas slikts, vienkārši ir cilvēki-kolektīvisti un ir cilvēki-individuālisti, un kāpēc gan lai attiecībās ar bērniem būtu citādi? Ja vecākam izteikti tracina, ka 4-gadnieks iet tualetē, kakā ēdiena gatavošanas procesā, guļ gultā, utt., kāpēc lai tas pats vecāks gribētu, lai viņa 20 gadīgais bērns joprojām dzīvo ar viņu kopā, vai 30-gadīgais brauc katru nedēļas nogali palīdzēt mājas darbos? Savukār vecākam, kas līdz skolas vecumam guļ ar bērnu vienā gultā, ir kopā no A līdz Z, mīļi palīdz pārdzīvot pirmo mīlestību, mēnešreižu jautājumus un pērk dāvanas dēla draudzenei pirmajam randiņam, viņam varētu būt traģēdija, ka 30-gadīgais bērns pārceļas uz dzīvi citā kontinentā.
Kaut kā nespēju iztēloties situāciju, ka bērnus audzina kā zaldātiņus, bet pēc tam raud un pārdzīvo, ka bērns nezvana katru dienu, piemēram.