Ļoti interesanta tēma. Pat sameklēju brilles, lai varu nokomentēt :-D
Esmu mamma 2 meitiņām. 4 un (tulīt jau)2 gadus vecām freilenēm.
Kā ir mainījusies mana dzīve? Protams, ka ir.
Viegli nav, nepavisam. Un, kas kuram ir viegli vai grūti. Viss jau sākas ar grūtniecību un psiholoģisko noturību.
Ar pirmo gāju uz lekcijām, kad viņa bija vēl vederā, rakstīju maģistru, kad gulēja blakus šūpulītī un aizstāvēju darbu , kad lielajai bija 8 mēneši. Neesmu ņēmusi ne akadēmisko, ne padevusies. Grūtniecība bija ļoti viegla un harmoniska, dzemdības bija trakas, bet tas viss pārdzīvojams, bet pēc gada salūzu, tad neplānoti paliku otrreiz stāvoklī un jau no pašas pirmās grūtniecības uzzināšanas dienas bija mega smagi ar entajām reizēm slimnīcā, un psiholoģiski grūti visu pārdzīvot, dzemdības un bēbis tik foršs un mierīgs. Es biju pati sev lielākais ienaidnieks un vēl pēc gada salūzu pavisam un galīgi.
KO es ar to gribu pateikt, ka bēbju lietas bija fufelis (bija paveicies) un ārā arī tiku, bet pašai bija smagi, un visi dzīves notikumi sakrita visi vienā reizē.
Tagad esmu uz strīpas ir ok. Un viņas ir tik foršas. Pilnīgi prieks, un es pieņemu smago mācību stundu, jo viss, kas mūs enoga;ina, padara mūs stiprākus. Beeet ir vajadzīga ļoti stipra un spečīga atbalsta komanda, ne tikai bērnus pieskatot, bet arī psihologiski, jo ārējās lietas jau redzam, bērnus pieksatīt, pamperus nomainīt, u.t.t., bet kas darās otram dvēselē nezinām, un neieklausāmies.
Vienu esmu sapratusi, ka es neesmu mājas cilvēs, esmu karjerists, un darbs man ir
loooti svarīgs.
Es laikam ne par to praktikso, bet par psiholoģisko pusi, jo tam arī ir jābūt gatava, ka vari salūzt, galvenais neielaist.