Apnika būt vienai

Beigt skaust un sākt dzīvot.

Vispirms tev jākļūst apmierinātai pašai ar sevi, citādi nekas labs no attiecībām, ja tādas izveidosies, nesanāks. Un neskaties uz citām! Ja tev tagad otrās puses nav, izbaudi priekšrocības, kādas ir brīvām meitenēm - atrodi jaunas aizraušanās un mērķus. Tu vēl esi ļoti jauna, un jauniem cilvēkiem ir vēl tik daudz kas jāpiedzīvo un jāizbauda. Nav par varītēm jāmeklē attiecības kā tādas, bet gan jākoncentrējas uz īstā cilvēka atrašanu.

Mera Ko Tu dari, lai kaut ko mainītu? Varbūt piestrādā pie sevis, lai cilvēki Tevi ieraudzītu citā gaismā? Pamēģini mainīt kaut ko izskatā, domāšanā un attieksmē. Un visu uztver vieglāk (visus Tinder vīriešus, u.t.t.):-D

DP-WW,esmu pati mēģinājusi iepazīties ar puišiem dzīvē un kaut kur esmu saukusi,bet nu tad es sapratu,ka izskatos baigi izmisīgi,ja pati sejos klāt vīriešiem.Runājot par izskatu-man ir parasts izskats,nekāds wow un neko mainīt tajā es netaisos(es netaisot izlikties par tādu cilvēku,kāds es neesmu)

Varbūt tev prasības par augstu, piemēram, gribi lai puisis būtu ļoti glīts utml?

Tul,prasības man ir adekvātas.Es negribu būt kopā ar bērnu,kurš turās pie mammas svārkiem vai kādu egoistu/nacisu,kuram interesē tikai viņš pats

Ir viņš egoists vai nav, to varēsi redzēt tikai kad jau būs sīkie un gadīsies paildus kādi lieli sūdi, agrāk diemžēl ne.
Tomēr, cik glītu, kādu izglītību un cik turīgu puisi tu vēlies nocopēt?

Kamēr es nebiju satikusi savu īsto (un tas notika tikai 27 gadu vecumā), es tieši priecājos, ka esmu brīva. :D Darīju, ko gribēju, gāju, kur gribēju un kad gribēju. Atradu draugus, kuri bija brīvi (es nezinu, bet manā draugu lokā nevienam 22 gados vispār nebija nekādas nopietnās attiecības, ja vispār bija). Atradu hobijus. Visu laiku bija ko darīt, tāpēc ne mirkli nedomāju, ka tagad gribētu iemainīt savu brīvas meitenes dzīvesstilu pret attiecībām, kurās tomēr, gribi to vai nē, nāktos rēķināties ar otru cilvēku. Ko es ar to gribu teikt? Ka Tev vispirms jāiemācās pieņemt sevi, kļūt pašpietiekamākai, atrast sev nodarbošanos, nevis 22 gados par dzīves galveno mērķi uzstādīt otras pusītes atrašanu. Iepazīsti jaunus cilvēkus (kaut vai iesaistoties brīvprātīgā darba projektos, interešu pulciņos), aizpildi savu laiku ar jaunām, interesantām lietām, iemācies baudīt dzīvi vienatnē. Tad ar laiku arī nāks viss pārējais. Tas, ko Tev 22 gados vajag vismazāk, ir kaut kāds precēts Tinder vecis.

Varbūt piestrādā pie sevis, lai cilvēki Tevi ieraudzītu citā gaismā? Pamēģini mainīt kaut ko izskatā, domāšanā un attieksmē. Un visu uztver vieglāk

Nedomāju kā uzbraucienu, bet šitie teksti man smieklus uzdzen. Nu nenotiek tā tas dzīvē. Tu nevari mainīt domāšanu, būtībā to, kas esi, tik ātri kā uzraut sērkociņu. Pamazām var sākt, bet pārsvarā cilvēkus maina notikumi. Tātad jāmaina ikdienā kaut kas iesākumā. Jāapmeklē jauns pasākums, jānomaina veikals, kur iepērcies. Protams, izskata mainīšana var būt labs sākums. Cita frizūra, krāsa. Jauno notikumi rada jaunas emocijas. Un tad arī pamainās skats uz dzīvi. Sēžot dīvānā izdomāt, ka ''būšu tagad pozitīva''....Nu tā tas nenotiek.
Bet uz večiem noteikti nekoncentrējies tagad. Būtībā nekad. Uz sevi un tad arī vajadzīgie vīrieši sāks rotēt ap tevi.

Un ko tad jāmainā izskatā,lai man uzreiz sāktu pievērst uzmanību?(t)

Kāpēc jāpiemin precētie veči, autorei vajag neprecētu un bezbērnu puisi, kas ir vēl svarīgāk nekā viņa vecums 20, 22 vai 28.
Mīnuss, par kuru parasti nerunā ir tas, ka vidēji izskatīgie jaunieši nav skaistuļu kategorija. Skaistulīši, ja vēl piedevām stipri laiza savu izskatu, var gadīties iedomīgi. :-(
Man darbā ir daži džeki, kuri izskatam tērē vairāk laika un naudas nekā jaunietes.

Kāpēc jāpiemin precētie veči, autorei vajag neprecētu un bezbērnu puisi, kas ir vēl svarīgāk nekā viņa vecums 20, 22 vai 28.

To es saprotu. Autore minēja, ka viņai raksta precētie vai vienas nakts sakaru tīkotāji. Tāpēc es rakstīju, ka precēts vecis ir mazākais ko viņai tagad vajag. Rakstīju to ne ar domu, ka autorei tādi interesētu, bet ar domu, ka uz tādiem nevajag uzķerties. Netrūkst forši, jauki puiši, tikai ne vienmēr izdodas tādus atrast internetā (protams, iespēja ir, taču, manuprāt, daudz mazāka kā uzķerties uz vienas nakts sakaru tīkotājiem). Mana pieredze rāda, ka foršus cilvēkus var satikt, ja ir kopīgas intereses. Man tas bija brīvprātīgais darbs, pateicoties kuram iepazinu cilvēkus ar līdzigām interesēm.

nu, sāksim ar to, ka ne visiem izdodas satikties , nez, nedēļas, mēneša laikā. var gadīties, ka tinderī vai portālā arī gads un vairāk jāpasēž, līdz izdodas. tikpat labi kaut kur citur pēkšņi sanāks iepazīties.

Reeceejpele

Nedomāju kā uzbraucienu, bet šitie teksti man smieklus uzdzen. Nu nenotiek tā tas dzīvē. Tu nevari mainīt domāšanu, būtībā to, kas esi, tik ātri kā uzraut sērkociņu. Pamazām var sākt, bet pārsvarā cilvēkus maina notikumi. Tātad jāmaina ikdienā kaut kas iesākumā. Jāapmeklē jauns pasākums, jānomaina veikals, kur iepērcies. Protams, izskata mainīšana var būt labs sākums. Cita frizūra, krāsa. Jauno notikumi rada jaunas emocijas. Un tad arī pamainās skats uz dzīvi. Sēžot dīvānā izdomāt, ka ''būšu tagad pozitīva''....Nu tā tas nenotiek.
Bet uz večiem noteikti nekoncentrējies tagad. Būtībā nekad. Uz sevi un tad arī vajadzīgie vīrieši sāks rotēt ap tevi.

Nu, tas arī nebija domāts tā, ka tagad apsēžos, 5 minūšu laikā izdomāju, ka būšu, piemēram, pozitīva, un esmu. ;-) Savu domu uzrakstīju vienā īsā teikumā, un viss. Pēc sevis zinu, ka sevi mainīt var, un tas nenotiek vienas dienas laikā. Tas vairāk bija domāts par to, ka vajag analizēt sevi un to, kā uz to skatos/skatīšos, ko iegūšu, u.t.t., un beigās nonākt pie kaut kādiem secinājumiem, līdz ar to mainās arī domāšana, skats, attieksme. Jābūt arī kaut kādai objektīvai kritikai pret sevi (nejaukt ar sevis žēlošanu) un loģiskai domāšanai, lai nonāktu pie jauna skatījuma uz lietām, kas šobrīd varbūt neapmierina. Ir ļoti svarīgi saprast, ka es esmu, ko es vēlos un kas man ir pieņemams/nepieņemams, un tad pieturēties pie tā, lai vispār būtu kaut kāds progress. Tāpēc, protams, ka tas nenotiek vienas dienas laikā. Piekrītu, ka kaut kādi notikumi var likt aizdomāties, bet tas viens notikums var būt arī šķietami nenozīmīgs.
Par izskatu arī nebija domāts tā, ka tagad jāskrien kādam pakaļ vai jādara tas, ko nevēlas darīt. Runa ir par to, ka dari to visu sevis dēļ, un tas liek justies labāk, apmierinātam ar sevi, līdz ar to arī apkārtējiem cilvēkiem rodas pozitīvāks iespaids par personu, kas beigu beigās arī piesaista. Ja viss apmierina, tad ok, bet šeit jau autore pati raksta, ka nav nekas woow. Kāpēc tad kaut ko nemainīt, lai pati par sevi būtu augstākās domās?

Runājot par izskatu-man ir parasts izskats,nekāds wow un neko mainīt tajā es netaisos(es netaisot izlikties par tādu cilvēku,kāds es neesmu)

Nav runa par to, ka tagad jāizliekas par to, kas neesi. Varbūt neuzrakstīju pietiekami sīki un detalizēti. Es, protams, nezinu, kāda izskaties un cik laika/līdzekļu velti ārējam izskatam, bet tas attiecināms arī uz sevis lutināšanu (tāda bija mana doma:-D). Piemēram, aizej uz kādu foršu procedūru vai pievērs uzmanību vairāk sevis kopšanai, vai nezinu... Dari kaut ko, kas pašai iekšēji liek justies labi, skaistai, sakoptai, neatvairāmai. Tu iekšēji jutīsies labi, un, tici man, tas atspoguļojas arī ārēji - cilvēks uzreiz ir pozitīvāks, patīkamāks saskarsmē, pārliecinātāks par sevi.

Ko es esmu ievērojusi, ka tie kas izmisīgi vēlas attiecības parasti "izstaro"tādu izmisuma auru, ko var pa kilometru redzēt.:-D
Nē, nopietni, tie kas ļoti, ļoti vēlas attiecības, tā ka pa vīlēm lien ārā, tie visbiežāk ir vieni, es zinu tādus dažus gadījumus.
Man kādreiz sita kanti džeks, kurš izmisīgi gribēja mani par draudzeni, nu tik ļoti, ka pilnīgi līdz līmenim, ka jau atbaida.
Zinu, tev tas skanēs jēli, nodrāzti utt., bet sakārto pati sevi, kļūsti pašpietiekama, beidz vārīties sevis žēlošanas&skaudības sautējumā, neesi tik ļoti clingy af, tiec vaļā no tā izmisuma.

Andie + ++8-)

Tātad tavs jautājums ir kā piesaistīt vīrieti?
.
Pats uzradīsies. Smaidi, esi dzīvespriecīga, esi pamanāma, neatstāj novārtā savu ķermeni un izskatu (mati, sejas āda, utml).

Daļēji saprotu autori, bet 22 nav tāds vecums lai uztrauktos. Tās meitenes, kas ir laimīgas ar vīriešiem pie sāniem, to nesapratīs, teiks, ka viss vēl būs, ka, redz, kā viņām paveicās. Bet būtībā nav tik viegli to izmisumu aizdzīt, ja tā vēlme ir tik kvēla. Drīzāk tās ir bailes, ja nu tas "īstais" neatnāk, jo ir pietiekami daudz vientuļu sieviešu arī pēc tiem 30, kurām nav ne vīra, ne bērni, tad arī rodas raizes, par nožēlojamas vecmeitas statusu ar kaķi līdz mūža galam.
Autorei viss vēl ir priekšā, drīzāk jānostabilazējas, nevis "jāuzcepj" bērni un pēc tam domāt kā izdzīvot. Aktīvi piedalies dažādos pasākumos, galvenais nesēdēt mājas, jo reti ir tie gadījumi, kad tas "īstais" atnāk un pieklauvē pie durvīm :D

Es negribu būt kopā ar bērnu,kurš turās pie mammas svārkiem vai kādu egoistu/nacisu,kuram interesē tikai viņš pats

šādu vīrieti gaida visu laiku viena mana draudzene , un viņai jau ir 30 gadi.
Lieki piebilst, ka viņai kopš 9 klases nav bijis puisis un randiņš. Tev gan jau ir bijis.
It kā neko daudz no vīrieša neprasa. Tikai lai nedzīvo ar mammu, ir strādīgs un normālas miesasbūves un aktīvs.
Tajā pašā laikā draudzene diemžēl sevi nekopj. Staigā vienās drēbēs uz darbu, sabiedrībā iziet mājas apģērbā. Un es viņai esmu n-tās reizes aizrādījusi, bet viņa saka ka tā viņa jūtoties labi, riebjoties pucēties un man kauns ar viņu kaut kur doties. Bet es piebildu, ka ja šādi turpināsi nekas labs nav gaidāms. Žēl skatīties uz viņu.