Visatļautība-jā vai nē?

Nespēju iedomāties kā mamma man būt 18 gados aizliegusi krāsot matus vai iet ballēties. Tajā vecumā pateicu kur iešu un kad varētu būt mājās, nebija nemaz vajadzīga kāda atļaujas jautāšana, par matiem nemaz nerunājot. Protams, katram ģimene ir citādāka un jāvērtē atsevišķi, kāds ir bērns un kādi vecāki. Man ar vecākiem arī pusaudžu gados bija labas attiecības un savstarpēja uzticēšanās.

Un es saku lielu paldies maniem vecākiem, kas nevis aizliedza un bļāva , bet teica, - esi prātīga, ja kas zvani, mēs tev aizbrauksim pakaļ, ja dzerat - darat to telpās un neslapstieties pa grāvjiem, pasaki cikos aptuveni būsi mājās un kur esi, ja kas atgadīsies, mēs vienmēr būsim tavā pusē. Un pēc tādas atziņas es arī audzināšu savus bērnus.

Atbalstu šādu audzināšanas modeli.

Es nesaprotu kā pilngadīgam cilvēkam var vispār kaut ko aizliegt??
Es pa lielam biju prātīgais bērns, pašai bijs smadzenes nedarit debīlas lietas, nekādus sūdus baigi netaisiju. 17 gados samīlējos 12 gadus vecākā ārzemniekā un ātri vien aizlaidos pie viņa :D
Vecāki gan satraucās un baigi negribeja ka braucu, bet loģiski nevarēja man to aizliegt jo bija 18.
Ja man tajā vecumā mamma nāktu ar argumentiem "kamēr dzīvo zem mana jumta" es pateiktu uzreiz visu gaišu, vairs nedzīvošu un aizietu vienalga kur.

Man pilnigi viss vienmer ir bijis atlauts. Dzert, smeket, tuseties pa naktim ... tikai
a)man tika izskaidrotas iespejamas sekas manai izvelei un ricibai
b)sekas butu jauznemas man pasai, vecaki mani glabt neskrietu un mana vieta visu nenokartotu
Attiecigi, es jau 13 gados saku stradat, lai pati varetu sev nopirkt rudens zabakus un skolas somu un vel piepalidzetu gimenei sekt rekinus.
Tuseties es tuseju un uz klubiem saku iet 15 gados, bet alkoholu praktiski nelietoju, ar cigaretem neaizravos, ar puisiem nepinos, matus roza krasa nekrasoju, pirsingus neduru. Macijos loti labi, pati kontroleju savu laiku utt. Ja paskatas atpakal: pilnigs booring. haha :-D
Tacu mans secinajums butu, ka ierobezosana ne pie laba nenoved. Ir pusaudzim jadod briviba, bet obligati jaizskaidro situacija un iespejamas sekas. Lai pats izlemj. Ka ari- noteikti tam jaatrod pareizais tonis un maniere.

Matus krāsot kā reize jaunietēm 15 - 18 gados ir jāiemācās un ne tikai citā krāsā, bet arī smuki matu toni nedaudz pamainīt tā, ka izskats ir filigrāns: nemanāma subtoņa nomaiņa. :-)
Vēlāk noder, daudzas izjūt iespējams vēlāk iekārotu profesiju vai papildprofesiju.
Kas attiecas uz tetovējumiem, think before you ink.
Var ātri pieriebties un tad uzzināt par ērto noņemšanu ( gluži kā pasaciņa augstskola = gudrs cilvēks ar garantētu darbu:-)), čilīgām blaknēm ( nav domāts par infekcijām dajebkādām ) ar vai bez noņemšanas.
Varu šo to pastāstīt par iespējamām sekām ne no skaistām runām par infekcijām vai darbā neņemšanu ( es pie idiotiem, kuriem nepatīk mans izskats, tāpat negribētu strādāt ). :-)

*segt rekinus :-D

Esmu redzējusi, kā stingri audzinātie bērni, pēc vidusskolas aizejot uz augstskolu, metas atgūt visu nokavēto :D Tad gan ir daudz vairāk, ko zaudēt, piemēram, budžeta vietu, ielaist parādus, par kuru nokārtošanu, pēc tam jāmaksā, varbūt pat palikt ar nepabeigtu augstāko izglītību un studiju kredītu, kas jānomaksā...
Es skolas laikā iztrakojos, paballējos, parandiņoju, neko traku tur neredzu. Uzsākot studijas biju budžetā, kurā arī noturējos visu bakalaura laiku, ilglaicīgās attiecībās un sāku arī strādāt pirmajā darbā, kur kopumā nostrādāju piecus gadus.
Bioloģiju neviens nav atcēlis, tīņiem hormoni trako un gribas tos piedzīvojumus, draugus, attiecības un visu, kas nāk ar to. Ja esi izaudzinājis normālu cilvēku, tad daži dumpīguma gadi tur neko neizmainīs, bet gan ir vienkārši daļa no cilvēka attīstības.

Rēķini, kas saistīti ar tattoo nav domāti naudas izteiksmē, izskata patikšanā citiem vai vipendrinā. :-D
Daudz tīri fizisku kiču.

T.i, ja nu gribi tetovēt, jādomā pirms to dara, tāpat NE MAZĀK jādomā pirms noņemt. Ir izbaudīts efekts, labi, ka virsmas laukums tur neliels.
Piem, krāsa var neieņemt 100% gaidīto toni pat ja ir dārga un viss izdarīts perfekti.
Var būt reakcija uz krāsu vai tušu.
Noņemšana nereti ir vēl sūdīgāk, jo pigments pēc apstrādes ar lāzeru sadalās sīkākās daļiņās un sāk uzsūkties asinsritē. Tas ir cool, bet ne tad, ja krāsa tev izrādījusies alerğiska, tad būs not so cool.
Tāpat, ja vajadzēs niknāku apstrādi, āda tur nekad neizskatīsies normāla. Citam pietiek ar 3 seansiem, citam pēc 12it apstrādēm 1, 5 - 2,5 gadu laikā.

Lai dara ko grib , kamēr pilda savus pienākumus.

+
Man nekad nekas nebija aizliegts, līdz ar to reāli stulbas lietas es ,iespējams ,nedarīju, nekad dzīvē neesmu bijusi pāli līdz komai. Nav bijis vēlmes norauties no "ķēdes", jo man tādu ierobežojumu, nebija, tikmēr pāris maniem draugirm, kuri tika turēti stingros rāmjos, kā tikai tikai prom no vecāku mājas , augstskolā vienkārši širmis aisvērās, tika savātīt pamatīgi mēsli, daži neatgriezeniski iespaidojuši turpmāko dzīvi.

Mani vecāki man arī diezgan daudz ko ļāva, faktiski 18 gados jau varēju darit ko gribas, tusēju, lietoju alkoholu, bija puiši utml., ballites bij tādas riktīgas. Labi ka nekādās ziepēs neiekulos un vispār viram neko nestāstu pa tiem laikiem :-D, labāk viņam nezināt :-D, vecaki varbūt bij pārāk palaiduši vaļā jau kopš 16-17 gadu vecuma.
Tagad jau vairākus gadus man ir ģimene, alkohols man ir pilnīgi vienaldzigs, pat neatceros kad pedējo reizi par daudz iedzēru, tagad augstākais 1 glāzi vina izdzeru svētkos, tusiņi neinteresē. Bet redzu ka vēl ir paziņas kas manā vecumā tusē, maina džekus un neko, dzīvo sev. :-D

Vienā manā radinieku ģimenē bija uzstādījums, ka līdz 18 gadiem ievēro vecāku noteikumus (protams, tie bija saprāta robežās), bet no 18 paši lemj par sevi. Un tiešām - lai arī tie bērni nodzīvoja kopā ar vecākiem pāris gadus pēc 18 gadu vecuma, bet iztrakojās tieši tad, kad bija pilngadīgi, un pēc tam arī trakošanas kāre pārgāja un sākās pieaugušo dzīve... Taču, jā, esmu redzējusi, kā vecāku paipuisītis teicamnieks, sākot studēt un dzīvot kopmītnēs, dažos mēnešos nodzeras un pamet studijas, jo pirms tam ir bijis stingri audzināts un neko nav drīkstējis. Vecākiem tomēr ir jāatrod zelta vidusceļš. Protams, arī visatļautība pusaudzim nav tas labākais variants.

Visādi likteņi, ir redzēti dažādi paipuisīši un paimeitiņas, nerātnajiem cilvēkiem arī likteņi dažādi.
Rātns puisis sāka studēt, sarāvās kautko kopā ar alko un sanāca pēdējais dzīves vakars, kojās viņš nedzīvoja. Viens pamatskolas klasesbiedrs nošāvās, atzīmes viņam bija normālas arī ūnuškā, raksturs bija okei, kojās nedzīvoja, diezgan turīga ğimene. Menti bija lielā izbrīnā, redzeslokā šis nebija nekad agrāk nonācis. Šaubu nebija jo padaudz atvadu vēstuļu bija sarakstījis, vnk menti brīnījās, kur šis ņēma ar ko to izdarīt.
Intereses pēc paskatījos ko nu dara ex klasesbiedrenes un biedri no pamatenes laikiem. Vispār sanāca interesanti un negaidīts efekts.

Man šķiet dīvaini, ka par bērna matu krāsu lemj vecāki līdz 18, tas ir tā, vienalga , kas tev patīk, staigāsi ar tādiem matiem kā man patīk. Es zināju vairākus gadījumus, kur vecāki neko neļauj ar matiem darīt vai ļauj konkrēto krāsu, kas mammai pašai patīk. Ok, 10 gados neļaut balināt vai krāsot traku krāsu, bet, piemēram 16 gados... mati tak ataug un tos var pārkrāsot no jauna. Saprotu, ka jābūt robežām, bet ar mēru, bērnam taču arī ir sava gaume un vēlmes.

Es droši vien saviem bērniem neļaušu tetovēties līdz 18 gadiem, kā arī taisīt tuneļus vai citas līdzīgas nopietnas izmaiņas izskatā. Pīrsingus lai liek, tos var aizaudzēt. Un matus lai krāso, ja gribēs. :D

Es arī atbalstu ne tik lielu ierobežošanu no vecāku puses. Man pašai diez gan jocīgi bija šajā ziņā, sākumā no viņiem bija briesmīgs stess par katru manu iziešanu no mājas naktī, nekad negribēja nekur laist utt. Bet ar laiku laikam viņi pierada. Tā kā es jau diez gan ātri izrādīju interesi par ballītēm, puišiem, piedzīvojumiem utt, tad 17 gados jau bija pieraduši un diez gan mierīgi varēju iet kaut kur, bet nu līdz tam pēc katras manas iziešanas reizes bija strīds un gara skaidrošanās.. Tas viss bija nevajadzīgi, jo es tāpat neklausīju vai arī izdomāju pasakas, kad man teica, ka nevaru iet tur vai citur, bet nu tāpēc, ka kaut kur gāju, nenodzēros taču, bērnus nesataisīju un skolu nepametu, tieši pretēji, ārpus ballītēm un puišiem biju teicamniece, augstskolu arī pabeidzu, lai gan studiju laikā mani neierobežoja vispār nekā. Tagad man viss ir ar mēru, nav vairs tik daudz ballīšu kā kādreiz, bet nu vīns joprojām garšo :D Vai es savus bērnus audzināšu tāpat? Droši vien būšu saprotošāka jau no paša sākuma, bet nu es savus vecākus arī varu saprast un nenosodu. Par matiem gan nekad problēmu nav bijis, varēju darīt ko vēlos, pati tikai negribēju neko bojāt. Un es domāju, ka tas tiešām nav nekas, ko aizliegt, tie ataug. Tetovējumi un pīrsingi... vot par to nezinu :D It kā jau arī mūsdienās labot visu var :D

Un tiešām - lai arī tie bērni nodzīvoja kopā ar vecākiem pāris gadus pēc 18 gadu vecuma, bet iztrakojās tieši tad, kad bija pilngadīgi, un pēc tam arī trakošanas kāre pārgāja un sākās pieaugušo dzīve...

+
tā tas arī notiek. Un noteikti labāk, ka padrāžas un padzeras 19-23 gados, nevis 16-18 gados. Arī pēc tam dzīves laikā katram var uznākt noraušanās periodi un izpausmes tam ir dažādas. Ja man būtu ļauts darīt visu, ko vēlējos, nu.. domāju, ka jau sen būtu izveidojusi ģimeni ar kaut kādu parastu vietējo čali, sēdētu mājās ar bērniem un koledžas izglītību.
Man bija svarīgi pēc iespējas ātrāk iegūtu neatkarīgu, patstāvīgu dzīvi, lai tad arī es savās mājās darītu, ko vēlos. Lai arī bērnībā tīņu gados bija lielas asaras un naids pret vecākiem, ar gadiem sapratu, ka viņi rīkojās pareizi, tik varbūt vairāk runāt ar mani vajadzēja.
Jau pamatskolā bija dažas lielākas un pupainākas klasesbiedrenes, kurām bija piedzīvojumu stāsti ar puišiem un alkoholu.. Ļoti labi, ka man neļāva čupoties un pārlieku apkārt vazāties!

Es šaubos starp divām frontēm!
1. Uzskatu, ka vecākiem ir jābūt stingrākiem pret bērniem, tas nekas ka 18, kaut 20! Lai tādi bērni sasniegu kaut ko dzīvē nedrīkst ļaut vaļību, kaut pagaršot vīniņu 14 gados. Kā arī dažāda ierobežošana, parāda vecāku rūpes un satraukumu par bērnu! Neviens vecāks nevēlas atrasties neziņā par savu bērnu. Mani arī audzināja stingri vecāki, pusaudžu gados to ļoti kritizēju, bet tagad saprotu ka vecāki par mani tikai satraucās. Atceros vienu gadījumu, ka aizsēdējos ar draudzenēm pa ilgu, līdz vēlaij naktīj un, kaut kā piemirsu piezvanīt vecākiem un viņus par to pabrīdināt, rezultāta mani vecāki bija tik ļoti satraukušies, ka braukāja un mani meklēja.
2. Manā paziņu lokā ir kāds zēns, kuru vecāki bija īpaši stingri, viņš vidusskola labi mācījās, protams bija arī tāds mazliet nūģīgs! Vecāki viņu uz ballītēm nelaida, alkoholu lietot vai uzpīpēt neiespējami,bija arī pulsteņa laiks, kad jāatrodas mājas, nešaubos, ja vecāki pat kontrolēja atzīmes, kā arī viņa uzvedība nebija atbilstoša vecumam, respektīvi, rīcība bija kā vairākus gadus jaunākam puisītim. Bet, kad viņam bija jāatraujas no mammas bruncīšiem (sāka studēt un dzīvot kojās ne pie vecākiem), viņš norāvās, aizgāja mācīties nopietnu profesiju, bet protams ka nepabeidza, viņam interesēja tikai ballītes, bieži vienk. bija piedzēries, uzvedība ļoti neadekvāta! šobrīd viņam ir ap 25 gadiem un puisis nav ne pabeidzis skolu, ne viņam ir darbs, turpina iztriekt vecāku naudu! ;-)

Reāli tu nevari aizliegt tetovēties, tas ir tikai uz papīra tev iespēja kaut ko liegt tīnim. Ļoti gribēs, uztaisīs 100%, varēsi bezspēkā raudāt. Kas attiecas uz likumiem, salonu sodīšanu, come on, uztetovēt var pat bez mašīnītes un štapmformas lietošanas gadījumā ar lāzeru izņemt būs vēl grūtāk.
Ir tomēr jādomā, ko, kur un vai tetovēt arī 18 vai 28 gados.
Runājot par naudu, tā ne vienmēr palīdz.
Uztaisīju vienreiz vienu sīkuma fragmentu ( labi ka tikai daļu no iecerētā laukuma ), it kā krāsas nelētas un sūdus neiesmērē :-D
Kontūras un darba sīkais fragments filigrāni uztaisīts, bet es pārdomāju jo apriebās.
Tad ar lāzeru. :-D Neliela laukuma krāsainā gabaliņa apstrāde 4 seansos apm 8 mēn laikā visu to likvidēja ideāli vizuālā ziņā, bet alerğija sākās tieši pēc apstrādes ar to sūda lāzeru. Pat temperatūra bija un miesa niezēja. Būtu tā virsma nevis ap 1, 9 cm² bet 19 cm² es droši vien nosprāgtu8-)
Nekrāsains divtoņu darba fragments, tur nevarēja ātrāk kā 2,5 gadu laikā tikt vaļā pa 12 seansiem. Tur nekas neiedeg, nekāds apmatojums neaug pat ne ar lupu atrodamas apmatojuma pazīmes. Laime, ka laukums neliels.
Jā, vēl vairāk par uztaisišanu nožēloju noņemšanu. ;-) Vajadzēja labāk pārtaisīt.
Uzskatam, neesmu slimīga, alerğiska persona un viss vienmēr super labi un ātri dzīst. Ar švakāku ādu būtu vēl trakāk.

Man šķiet tas ir ļoti individuāli no katra jaunieša, ģimenes un vides. Es mācījos vienā no labākajām LV skolām, man bija labas atzīmes, vīkendos ballītēs dzēru kā čalis un varēju izpīpēt paciņu cigarešu, bet tas nemainīja faktu, ka gribēju kaut ko dzīvē sasniegt. Es dzīvoju gan bezrūpīgo jaunieša dzīvi, gan domāju par nākotni. Man vecāki skolas laikā nepirka jaunākos iphone, nedeva visu laiku naudu drēbēm, nagiem, frizieriem utt, vispār ļoti interesanti tagad, kā varēju 2 dienas notusēt ar 5 latiem :D tagad ar darbu un dzīvi viss labi, ir gan iphons, gan drēbes. Un pirmo tetovējumu uztaisīju 3 dienas pēc 18 dzimšanas dienas, neko nenožēloju, vecāki tik pakratīja plecus un pateica, tagad tu esi pilngadīga, jo līdz tam man neļāva tetovējumus. Tagad ir 3 un neko nenožēloju :D