Mani vecāki nebija stingri, ja es būtu gribējusi iet uz kādu ballīti vai palikt kkur ilgāk ar draugiem, zinu, ka man tas tiktu atļauts, īpaši jau 18 gadu vecumā. Taču es pati biju ārkārtīgi kluss, kautrīgs un introverts pusaudzis un dzīvoju pārsvarā skola-mājas režīmā. Negribējās iet tusēties kompānijās, negribējās darīt visu to, ko parasti dara lielākā daļa jauniešu. Vislabāk jutos mājās, kaut ko palasot, utt. pati pēc savas izvēles. Arī pieaugot un sākot patstāvīgu dzīvi, no ķēdes nenorāvos pirmkārt jau tāpēc, ka tāda ķēde nekad pa lielam nav eksistējusi - vecāki man ļāva darīt 99% no tā, ko vēlējos un otrkārt tāpēc, ka manī nekad nav bijusi vēlēšanās trakot, ālēties, balllēties, utt.
Šajā gadījumā man rodas jautājums, ko nozīmē visatļautība? Nevajadzētu jaunietim aizliegt eksperimentēt ar ārējo izskatu - matu krāsošanu, pīrsingiem, utt., nevajag taisīt traci, ja pusaudzis vēlas ar mēru iedzert. Ja runa aiziet jau par lietām, kas var potenciāli sabojāt dzīvi - narkotikas, draugi vai darbības, kas atstāj nelabvēlību iespaidu - tur gan vecākiem jāiejaucas un jānostāda robežas. Tāpēc jau viņi ir vecāki.
54
