Kā piespiest vīrieti izrunāties?

Tāds stulbs ieteikums bet piedzirdīt:-D
Varbūt aizsūti bērnus pie vecākiem, uztaisi jums abiem vakariņas un piedāvā mazliet tā pavairāk vīna vai ko citu viņš dzer. Un tad nu sāc virzīt to sarunu tādās sliedēs kā tev tīk. Ja nu viņš nelieto alko tad nezinu.
Ar varu nevienu nepiespiedīsi runāt. Kā arī varbūt viņš nemaz negrib turpināt attiecības?

Kā arī varbūt viņš nemaz negrib turpināt attiecības?

Šāda varbūtība man rādās murgos. Bet arī pie šī variantā var nonākt tikai runājot, jo sevišķi ņemot vētā cik daudz praktiskās dabas jautājumu būtu jāskar.

Ja manu nevēlēšanos runāt sauktu par emocionālu atsaldētību, es arī nekad vairs nerunātu.
Autore, tava attieksme pret vīrieti izpaužas jau šajā tēmā vien. Es viņu saprotu.

Ja manu nevēlēšanos runāt sauktu par emocionālu atsaldētību, es arī nekad vairs nerunātu.
Autore, tava attieksme pret vīrieti izpaužas jau šajā tēmā vien. Es viņu saprotu.

OK, varbūt neizteicos gana jauki. Es gan to nebiju domājusi kā apvainojumu, bet gan gribēju norādīt, ka runāšana par emocijām viņam vienmēr ir bijusi problēma.
Vai vari plašāk uzrakstīt, kāda tev šķiet mana attieksme, varbūt es kaut ko pati neredzu. Ja vien tavi secinājumi nav izdarīti tikai no šī apzīmējuma.

Jautājums ir - vai Tu vēlies vīram ko pateikt, vai Tu vēlies, lai viņš Tev ko pasaka?
Ja Tu vēlies pastāstīt viņam par to, kā jūties, vai ka Tevi neapmierina kaut kas, šitais un tas, tad uzraksti viņam vēstulīti, ko viņš var izlasīt arī esot viens un uzņemto informāciju sagremot. Uzraksti, noliec kaut kur uz dienu, divām, pārlasi vēlreiz un paskaties no malas, no viņa puses, vai nav par skarbu un vai nav no mušām piepūsti ziloņi.
Arī daudzus jautājumus vīram, jo īpaši "Kāpēc..." var aizstāt ar "es vēlētos, lai..."
Pēc tam, kad ir izlasījis, varat apspriest, ko no tā visa var secināt, kas jāmaina, kas ir labi - būs daudz vieglāk, jo lielākā sāpe būs jau izteikta rakstiski un nebūs nekontrolētu emociju izvirdumu sarunā. Ideāli, ja to visu var divatā esot.

Es gribu, lai izrunājāmies mēs abi. Kopīgi. Izsecināt kas ir galvenās mūsu ģimenes problēmas un kopīgi lemjam par uzlabojumiem.
Vēstuli vienreiz jau uzrakstīju, nekāda pārrunāšana nenotika.

Vēstuli vienreiz jau uzrakstīju, nekāda pārrunāšana nenotika.

Varbūt tad ir vajadzīga palīdzība no malas - pāru psihoterapeits? Ja tā turpināsies, tad agri vai vēlu kāds neizturēs un vadzis lūzīs - šķiršanās būs neizbēgama.

Runāšana nenotika, bet varbūt kaut kas mainījās darbos?
Vēl varbūt ir vērts izlasīt slaveno grāmatu par 5 mīlestības valodām. Abiem.
Ar ģimenes psihologu arī var būt grūti - ja cilvēkam ir grūti atvērties jau sievai, tad psihologs viņam taču vispār ir svešinieks. Tā tikšana līdz kabinetam noteikti būs sāpīgāka, tomēr tālāk ar profesionāļa uzdotiem jautājumiem jau gan vajadzētu tikt uz priekšu ;)

Pāru terapija būtu ideāls variants mums, diemžēl esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš atteiksies, tādēļ meklēju DIY variantus šeit.

Visticamāk, ja viņš ar sievu nevar parunāt, tad kur nu vēl aiziet pie psihologa.
Varbūt viņš nevēlas runāt? Varbūt viņam ir cita ar kuru viņš izrunājās un, tad brauc mājās?
Piedod, ka es tik tieši, bet nu nešķiet normāli, ka, ja attiecībās ir slikti tas netiek pārrunāts, pie nosacījuma, ka ģimenē valda mīlestība....

Nav tā kā būtu konstanti slikti, es tikai tagad varbūt tā izklausās, jo šorīt sastrīdējāmies, un visas vecās problēmas uzpeldēja, tagad sēžu darbā un cenšos nesākt publiski raudāt.
Krāpšanu ļoti stipri apšaubu.

Vīrieši problēmas risina “nolietot savā alā”, kur viņi netraucēti visu pārdomā. Viņi problēmas nerisina tāpat kā mēs sievietes un tas ir vienkārši jāpieņem. Jo vairāk spiedīsi izrunāties, jo vairāk viņš ierausies.
Dod viņam laiku. Ja tomēr negribēs runāt, tad tāds cilvēks un tāda viņam daba.
Nav jau droši vien muļķis un visu arī pats redz.

Tāds emocionāli atsaldēts viņš ir bijis vienmēr, visu turējis sevī

Ja viņš tāds ir bijis 10 gadus, neticu, ka pēkšņi kaut kas mainīsies.
Neesmu attiecību speciālists, bet manās attiecībās nostrādā distances izveidošana (speciāli neignorēju otru, bet neuzsāku sarunas/neatrodos blakus, bet, piemēram, esmu blakus istabā un nodarbinu sevi ar citām lietām), rezultātā vīrs jautā, kas par vainu. Galvenais nesākt vainot otru, bet pastāstīt, kas tev liek justies slikti.

Man ieteikumu nav, bet mans vīrs ir ļoti līdzīgs. Un sabrieda viņam viss vienā brīdī. Sīkāk neizpaudīšu, bet novēlu kaut kā atkausēt to sasalumu, pirms nav noticis izvirdums. Varbūt maza piedzirdīšana tiešām nav peļama?

Uz pāru terapiju šādus vīriešus ir neiespējami dabūt. Vispār pie speciālista, kaut viņu vienu pašu. Nu neies un viss. Nerunās ar svešu.

Es saprotu, ka ir tādi cilvēki, kuriem ir grūti vai negribās runāt par tādām emocionālām lietām un problēmām, (arī man reizēm tā ir). Tomēr arī tam otram ir jāsaprot, ka reizēm, lai kā arī negribētos, tomēr ir jāpiespiež sevi izrunāties. Kā viņu uz to pierunāt? Varbūt vajag likt viņam saprast, ka, ja viņš turpinās nerunāt, tad viņš var tevi pazaudēt. Ja viņš negrib tevi pazaudēt, ja tiešām esi viņam svarīga, viņš saņemsies un sāks runāt. Nevajag jau draudēt, ka izvēlies vai nu izrunājamies vai šķiramies, bet tā maigi, mierīgi, pasaki kā jūties, ka vairs nejūties labi un harmoniski šajās attiecībās un kaut kādā veidā šī problēma ir jāatrisina.

+ Lovisas viedoklim.

Es ieteiktu vairāk pavadīt laiku divvientulībā bez bērniem. Kaut ko kopīgi darot bez citu cilvēku klātbūtnes - sarunas pašas raisās... Nav obligāti tagad jāņem "vērsis aiz ragiem" un jāsāk uzreiz runāt par vissmagākām tēmām. Vispirms jāatrod ceļš uz vienkāršu komunikāciju - būt atkal par draugiem, kuri dalās ar savām domām un spēj būt atklāti un atvērti viens otra priekšā, neizjūtot neērtumu. Teiksim, manās attiecībās visbiežāk tās ir sarunas mašīnā, kad kaut kur kopā braucam, vai rīti, kad bērni vēl guļ, un mēs mierīgi dzeram rīta kafiju un pļāpājam. Kad ir tā sajūta, ka itkā vienkāršas sarunas aizrauj un grūti apstāties - tad ir sasniegts tas uzticības un vienojošais līmenis, kad var arī parunāt par skarbākām tēmām. Citreiz pat tas jau kļūst lieks, jo tas viss pagaist pats no sevis, kad kopā atkal ir labi tāpat vien.

Vīrieši problēmas risina “nolietot savā alā”, kur viņi netraucēti visu pārdomā. Viņi problēmas nerisina tāpat kā mēs sievietes un tas ir vienkārši jāpieņem.

Nejēdzīgs vispārinājums. Cilvēki (arī vīrieši) ir dažādi, pietiek arī runātāju un emocionāli veselīgu vīriešu.
Piespiest izrunāties nesanāks, ja jau viņš to nekad nav gribējis darīt - šaubos, ka arī apdzirdīšana kaut ko dotu, lai gan var mēģināt vismaz relaksēt ar vīna glāzi. Otrs variants būtu pateikt, ka tā dzīvot nevar un ja nekas neuzlabosies, attiecības jāizbeidz, bet tad jārēķinās, ka viņš var piekrist šķiršanās variantam. Lai gan - tas vismaz būtu risinājums un viss būtu skaidrs(t)
Ja godīgi, es lieku uz krāpšanu. 10 gadi kopā, divi mazi bērni, rutīna..arī emociju neizrunātājiem emocijas ir, kaut kur viņš tās izliek - ja ne runājot, tad citādāk.

Es ieteiktu vispirms ieklausīties vīrā, kaut vai pajautājot viņa viedokli par X problēmu, bez “es vēlos”. Ieklausīties viņā, varbūt pat iekost mēlē, ja viņš pasaka kaut ko, kam absolūti nepiekrīti. Vienkārši, lai saprastu viņa domu gājienu. Cilvēkiem ir svarīgi, lai viņos ieklausās (resp., dažreiz, lai panāktu, ka ieklausās mūsos, jādod tas pats atpakaļ). Tad varbūt pati vienatnē apdomātu, kas tika teikts. Daudz kas atkarīgs no tā, kas ir apspriežamā problēma. Ja tā ir kaut kas, ko risināt kopā, likt akcentu uz “kopā” un “mēs”. Resp., piedomāt pie vārdu lietojuma, lai neizklausās “ko Tu varētu darīt, lai ir tā kā es vēlos”. Dažkārt veids, kā formulējam savu sakāmo, tā var izklausīties, pat, ja tā nebija domāts izteikties. Es personīgi mēģinātu sīkus graudiņus “iesēt” ikdienā, lai nav gara nopietna saruna.