Meitenes, ceru uz jūsu atbalstu un situācijas vērtējumu, kā jūs būtu rīkojušās? (t)
Esam kopā vairāk kā divus gadus, no tiem dzīvojam kopā 1.5. Nevienā brīdī attiecības nav bijušas super vieglas (var paskatīties manu ierakstu nr.1), bieži norisinās strīdi, kuros mūsu raksturi saduras ne pa jokam. Var jau būt, ka kļūdos, bet šķiet, ka strīdi attiecībās var būt normāla paradība, tikai jāprot tos risināt. Reizēm ir izdevies mierīgi parunāt, katram uzklausīt otra viedokli, atvainoties par asiem vārdiem, bet reizēm ir tik traki kā meksikāņu seriālos...
Piemērs - spēlējam galda spēles draugu barā (tātad publiski), sākas diskusija par noteikumiem (ok, es zinu, ka šis izklausās smieklīgi, bet par situācijas tālāko virzību man smiekli nenāk). Mans mīļotais pasaka viedokli, es pasaku savu, viņš paceļ balsi, es saku, lai runā normāli (man vispār nešķiet pieļaujami publiski strīdēties, varbūt esmu jocīga :-/). Tālāk nosauc mani par nenormālo (absolūti neko tādu neizdarīju, lai būtu pelnījusi šādu piezīmi).Un es apvainojos, vēlāk raudāju, jo sirds taču sāp. Jā, ok, sīkums no vienas puses. No otras puses - apakšā ir vairāki strīdi, kur es nemītigi tieku saukta par "riebīgu", "ļaunu" un "nenormālu", "princesi". Dirst arī esmu sūtīta. Man tas viss nav pieņemami, esmu to vairākkārt teikusi, ka tā nav forša rīcība, lai ko arī tas otrs cilvēks par mani dusmās domātu. Tas nesaprotamais ir - kā var izspļaut tādas riebeklības, pēc tam atkal nedēļu ausī stāstīt, ka mīl? Un kāpēc tad tik es vispār esmu viņa draudzene, ja jau tik riebīga, ļauna un nenormāla? Man arī vairs nav ilūziju par sava mīļotā raksturu, bet es to visu varu pieņemt. Nekad neesmu strīdos aizvainojusi, tas tomēr būtu zem mana lepnuma.
Tam visam pa virsu esmu divreiz strīda laikā izmesta no mašīnas. Vienreiz svešā pilsētā, kad man pat nebija maksājuma kartes, otrreiz vienkārši uz šosejas. Ar šo visu notikumu kopumu es jūtos pazemota, jo, lai arī cik dusmīga es būtu, es nekad neatļaujos otram izteikt aizvainojošas pazīmes vai kaut kā piedraudēt (izmetīšu no mašīnas) un reāli savus draudus izpildīt.
Šobrīd savam partnerim izstāstīju, ka visā notikumu kopumā tieši šis nevainīgais "nenormālā" ir mans pēdējais piliens, ko tālāk vairs negribu paciest. Varētu jau piedot, protams, it kā sīkums, bet tieši kā tas tālāk progresēs? Man liekas, ka ir jāievelk stipras robežas šādās attiecību pamatvērtībās kā cieņa vienam pret otru. Viņš spēlē lepnu un vēl aizvien murgo par spēles noteikumiem, pat neuztverot, ka runa vairs nav par to, bet tikai un vienīgi - kā konflikts tiek risināts.
Jā, es arī neesmu tas saskarsmē vieglākais cilvēks, bet tāpat nevaru iedomāties, kādai jābūt meitenei, kas pelnītu tikt izmesta no mašīnas vai publiski apsaukāta. Uz citiem džekiem neskatos, ēst taisu garšīgi un satraucos, ja māja nav tīra. :-)
Saprotu, ka nebijāt klāt un tomēr - kādas ir jūsu domas? Es tiešām gribu kaut ko tik "nenormālu" kā cieņpilnu attieksmi? Pēc šiem diviem gadiem neesmu bildināta, protams, jo nemitīgi notiek strīdi. Bet es ļoti gribu ģimeni un veselīgas attiecības.:-(
7
