Kā mainās vērtības/dzīves mērķi

Varu pievienoties dāmām, kuras dalās pieredzē, kā viss mainijies.
21. gadā es zināju visu ko vēlos, kādu darbu, kādu karjeru, kādu māju, pat kādu kleitu kāzās un arī to ka gribu kaķi, bet negribu bērnu.
23. gados es sāku domāt vai to visu gribu, jo tiešām gribu vai jo visi tā dara? Vai tik to man nav iemācijusi sabiedrība, vecāki un draugi?
26. gados, es nezinu, kas es esmu un ko es vēlos, esmu droša tikai par 3 lietām draudzību, mīlestību un kaķi. :-)
Jautājums: kad esat bijušas apjukušas dzīvē, kas palīdzēja saprast, ko sirds kāro?

Paldies meitenes par dalīšanos pieredzē! (l)
Traveler man šobrīd ir tieši tā kā raksti - es nezinu ko vēlos, kas esmu, ko vispār gribu iesākt ar dzīvi. Mazliet jūtos iestrēgusi un šķiet, ka nekas nekust uz priekšu, jo visu laiku domāju par to kā dzīvot tālāk. Un pats pats stulbākais, ka nav jau nekas noticis tāds, lai tā domātu. :-/

Godīgi sakot, es nekad neesmu bijusi baigā sapņotāja, dzīvoju diezgan reāli, varbūt tāpēc neesmu neko baigi daudz sasniegusi, bet esmu stabila savās vērtībās, man ir svarīga pirmkārt mana pašsajūta, laiks SEV, savs hobijs, ģimene un tikai tad materiālas vērtības, darbs. Nauda un norakšanās darbos, milzīgs stress gandarījumu un laimi nesniedz. Es esmu pa vidu, ir jau protams, tā ka gribas ko vairāk dzīvē, bet esmu šeit un diezgan laimīga un apmierināta, ar visu to ka varbūt dzīvoju knapāk, bet galvenais laimīga!
Vienmēr esmu bijusi diezgan piezemēta, nav tā ka šāvusies mākoņos esmu. Vienīgi 18-20 gados samīlējos nepareizajos džekos

Laikam esmu peldētāja pa straumi un baigie sapņi vai dzīves vērtības man nav. Nekad neesmu gribējusi ģimeni vai bērnus. Pietiek ar draugu un diviem kaķiem. Vairāk kā vērībai uzmanību pievēršu draudzībai. Nauda man nekad nav bijusi kā vērtība, bet kā lieta kas nāk un iet. Kā viena vērtība kas man ir svarīgi tā ir izglītība un valodas. Tās gribas apgūt vairāk. Un brīvais laiks. Nekad nestrādāšu melnās miesās dēļ naudas, ja nu vienīgi sava hobija dēļ vai savas laimes. Pieņemu dzīvi kā ir un nekad nesekoju tiem inspirational quotesvai pašpalīdzibas grāmatām.

Sveikas!
Es būšu atkal otrajā frontē, sākumā es sevi vispār nevarēju iztēloties kā māti, ka man varētu būt bērni. Bet tagad man ir pēkšņi iekšā tik liela mīlestība un citādā uztvere uz lietām. Ja kādreiz vairāk domāju par sevi un ko es gribu, mazliet egoistiskāka, tad tagad saprotu, ka pats svarīgākāis ir mīlestība, tavi tuvākie cilvēki, tās ir vērtības, nevis nauda, jo savā pēdējā stundiņā tu nejutīsies laimīgs, ja tev piederēs kkādi īpašumi, bet gan tas cik tu no svara būsi kādu mīlējis, un cik būs tevi mīlējuši.

Mana uztvere īpaši nav mainījusies diez ko, nu ne par 180° tiešām.
Par tik triviālām lietām kā bērniem sociāli pieņemtais "pareizais" variants, īpaši manu prātu nenodarbina, ja vien man uz papēžiem nesakāpj kādi radi.:-D Jo tuvāk tas 30 man nāk un jo vairāk maniem draugiem parādās ģimenes, jo vairāk es saprotu, ka tas nav mans variants un man paliek mazāk draugu.:-/. Man patīk komforts, kas ar to nav savienojams.

Jo vienu dienu cilvēks ir un nākamajā viņa var nebūt.

Jā,šo mācību es saņēmu ļoti sāpīgi agrā vecumā, tas man mazliet licis pārdomāt tagadnes vērtību un neuztvert visu par pašaprotamu. Jo tu vari vakarā novēlēt cilvēkam ar labu nakti, ka rīt iebrauksi pie viņa, jo šodien nesanāca, bet no rīta tev zvana, ka viņa nav, ja godīgi, tas mani vajā joprojām pat pēc ilga laika

Taisni otrādi - 20 gados sapņoju par dzīvi bez bērniem un pat bez ilgstoša un pastāvīga vīrieša, lai arī biju attiecībās. Varbūt tā bija pretreakcija uz to, ka visi mani ex ļoti gribēja gan precēties, gan bērnus.
Es sapņoju, ka mana dzīve pēc 10 un 20 gadiem līdz pat vecumdienām būs nemainīga - viena dzīvošu mājīgā mansarda dzīvoklī Vecrīgā, pelnīšu ar lietu, kas patīk, daudz ceļošu pa pasauli ekonomiskajā variantā, tusējot un iepazīstoties ar vietējiem un nekad neprecēšos, bet tā vietā mainīšu vīriešus tiklīdz pāriet pirmās iemīlēšanās sajūtas vai viņi sagrib dzīvot kopā.
Brīvajā laikā daudz lasīšu grāmatas. :-D
Nu, jāsaka, ka vienīgā “vērtība”, kas no tā laika ir saglabājusies, ir mīla pret grāmatām. :-D
Tagad es gribu dzīvot laukos, tīrā un savai gaumei atbilstošā vidē, uzcelt unikāli vīra uzprojektēto māju un izveidot ar lepnumu reiz mantojumā atstājamu dzimtas īpašumu ar ābeļdārzu, audzēt un ēst tīru pārtiku, uzaudzināt patstāvīgi spriestspējīgus, gudrus un stiprus bērnus, būt ar ģimeni un profesionālajā jomā darīt sirdslietas. + īpašumu Itālijā. :-D(l)

Ja es agrāk domāju tā vairāk stabili un tradicionāli, tagad tas tieši tagad ir mainījies. :-D Agrāk domāju, kur un kādā mājā gribētu dzīvot, kur strādātu, kādu izglītību gribu, bet tagad nemaz nesapņoju par tādu stabilu, pastāvīgu dzīvesvietu un darbu.
Labprāt ar mīļoto cilvēku ceļotu pa pasauli, dzīvotu un piestrādātu dažādās vietās. Bērnus negribēju ne agrāk, ne tagad , tie neiederas manā romantiskajā idillē, kur ar vīru esam tikai divatā :-D

Mani uzskati laikam nav mainījušies, vienmēr esmu iestājusies par labu izglītību, kā arī labu nākotnes karjeru. Esmu daudz koncentrējusies uz to. Varbūt tikai bērnībā, iluzīja bija, ka jau 20 gados sasniegšu virsotnes un varēšu sākt veidot pati savu ģimeni, diemžēl tā gan nav noticis, bet man jau ir mazlietiņ pāri 20 gadiem. :-D Beeeet, nu nekas, nekur nesteidzos :-D8-)