Ja par ģimenes veidošanu, tad man vienmēr bijis skaidrs, ka negribēšu bērnus. Ja 16-17 gadu vecumā tas vēl, kā toreiz likās, varēja tikt izskaidrojams ar jaunību un domām, kuras nepārtraukti mainījās, tad tagad, kad esmu nosvinējusi savu trīsdesmito dzimšanas dienu, pilnīgi skaidri zinu, ka ģimenes veidošana nav manas dzīves interesēs. Un ar katru gadu šī pārliecība tikai nostiprinās. Vienīgais, kas mainījies, ir dzīves uztvere. Ja savos 18 gados domāju, ka ap 30 man jau būs savs dzīvoklis, izveidota laba karjera un atrasta sava vieta pasaulē, tad tagad viss ir tieši pretēji - joprojām esmu sevis meklējumos, necenšos nobāzēties kādā vienā konkrētā vietā, to pietaupu vecumdienām. Tagad, atšķirībā no 18 gadīgās manis, vairs neiespringstu uz to, ko par mani padomās, kā izskatīšos no malas. Vienkārši baudu dzīvi un konkrēto mirkli. Uzskatu, ka tas ir tikai normāli, ka mūsu domas mainās un tas, kā 18 gadu vecumā iztēlojāmies sevi pēc desmit gadiem, var nesakrist ar realitāti un tagadnē notiekošo. Un arī tas ir tikai normāli. Ja vienmēr viss ietu kā pēc plāna un dzīve būtu paredzama, tā būtu gaužām vienmuļa. :)