Pasaki vecākiem.
Un pasaki, ka pati par saviem krājumiem arī telefonu salabosi.
Man arī šitā mans portatīvais, ko tētis man uzdāvināja, nejauši nokrita pa trepēm (bija nopirkta tizla datorsoma, un izslīdēja no rokām), un sasita ekrānu. Ļoti pārdzīvoju, dators bija ļoti mīļš, vecākiem arī baidījos teikt (tajā laikā jau augstskolā kādā 1. vai 2. kursā mācījos, pati pelnīju, bet tomēr uzreiz tā salabot datoru nevarēju atļauties). Tā nu viņš man kādus 3 gadus darbojās ar sasistu monitoru (slēdzu pie stacionārā kompja monitora utt.), līdz kādu dienu saņēmos tētim pateikt. Viņš vienkārši vēsā mierā man pajautāja "kāpēc ātrāk neteici? Būtu aizveduši saremontēt!"
Es teicu, ka es baidījos, ka vecāki sāks man pārmest, ka "netaupot lietas, ka nenovērtēju utt..". Bet tētis paņēma datoru, salaboja, neko par to nesamaksāja gan (jo pazīstamam palīdzēja un in return viņš salaboja man kompīti), un viss bija mierīgi.
Tā kā pasaki vien, nebaidies. Sakot, ka salabosi pati par saviem iekrājumiem parādīsi to, ka apzinies, ka ir notikusi šaize un uzņemies par to atbildību.