Man identiski kā KindaPsycho gadījumā. Nekad neesmu bijusi sociāls cilvēks, tāpēc savulaik šī iemesla dēļ ātri vien izvācos no dzīvokļa, kurā sākotnēji īrēju istabu. Pēc tam nāca pirmā attiecību pieredze, kura vispār, kā man toreiz likās, pielika punktu manai vēlmei ar kādu dzīvot kopā, jo, kā cilvēks, kuram ļoti svarīga ir brīvība un neatkarība, nespēju izturēt to, ka bija jāatskaitās par katru soli, ka otrs cilvēks sagaidīja, ka tikai gatavošu vakariņas un uzkopšu māju, tai pat laikā nespējot saprast manu vajadzību pēc laika tikai sev. Toreiz, kad attiecības beidzās, nozvērējos, ka nekad vairs ne ar vienu nedzīvošu kopā, jo mīlēju sajūtu, ka varu iet kur un kad, un cikos gribu, ka nevienam ne par ko nav jāatskaitās, nav jāgatavo ēst, ja negribu to darīt, un nav jāatsakās no laika vienatnē, ja man tas ir svarīgs (šīs lietas varētu pieskaitīt pie plusiem, dzīvojot vienai). Un, goda vārds, visticamāk, šo solījumu arī būtu turējusi, ja nebūtu satikusi savu vīru, kurš ir identiska rakstura cilvēks. Protams, vairs neejam kur un kad gribam, esam iemācījušies rēķināties viens ar otru, esam iemācījušies pielāgoties viens otram, taču visā pārējā esam palikuši tādi kā iepriekš, un man ir prieks, ka man ir cilvēks, kurš saprot, cik svarīgs man ir laiks vienatnē, kurš neuzspiež man darīt to, ko negribu un neliek mainīt manus paradumus savu iegribu dēļ. Pretī es dodu to pašu. Priekš manis, šis varētu būt tas galvenais pluss kopdzīvei, jo ir forši dzīvot un pavadīt savu dzīvi kopā ar kādu ar kuru kopā esot varu justies VĒL labāk, kā esot vienai.