Man bija tāda draudzene, kurai gandrīz nekad nebija naudas, bet reizēs, kad uzradās kāds mazumińš, tas tika uzreiz notriekts, nopērkot sev kādu šmotku. Es biju vińas sponsors :-D
Manas drēbes, rotas, kosmētika burtiski piederēja arī vińai, jo ńēma ko vien gribēja. Dalījos arī ar ēdienu, jo kā tas būtu - es tagad ēdīšu kāroto, bet vińai likšu skatīties? Tolaik bieži gājām uz ballītēm, un vińa vienmēr izplānoja, kur iesim, ko darīsim, ko iedzersim un ka cigaretes arī tak jānopērk, un taksis jāsauc, zinot to, ka pašai naudas tam nebūs. Daudzreiz aizdevu nelielas summas, bet nekad nedabūju atpakał, bet ikdienā visu maksāju x2. Reiz situācijā, kuru vairs neatceros, vińa man iedeva 2 latus, bet pēc dažām dienām prasa - klau, tu man vari atdot tos divus latus? Man tāds rūgtums sirdī iedūrās, apzinoties to, ka es vińai tik tikko vasaras festivāla biłeti uzsaucu un vēl neko nepārmetu par savām kurpēm, kas tika sabojātas.
Kādreiz jau paliku nedaudz pikta, papukstēju, ka tā jau nu nevar, taču īsti dusmoties nekad nespēju, bijām tuvas draudzenes. Es vasarās vienmēr strādāju, bet vińa atteicās no šādas iespējas, kaut gan piedāvāja. Tagad atskatoties, saprotu, ka tā vairs nedarītu. Protams, otram ir jāpalīdz, it īpaši draugiem, tomēr tā bija arī izmantošana. Tagad diez vai strādātu visu vasaru, lai uzturētu jaunu un veselu draudzeni, kurai tā dzīvot ir ērtāk. Viss mainījās, kas abas izveidojām nopietnas attiecības, un katra sākām dzīvot citā pilsētā. Komunikāciju vairs īsti neuzturam, bet zinu, ka vińa joprojām nestrādā, uztur vīrs.