Pēc šķiršanās draugi?

Kādēļ gan ne? Ļoti reāli un īstenībā ikdienišķi.

Laikam vispirms jāsaprot, ko autores izpratnē nozīmē "labi draugi".
Manuprāt, nav nereāli palikt labu paziņu līmenī, bet, lai teiktu, ka "labi draugi" - tā, ka reāli ir tikšanās, vēlāk, piemēram "draudzēšanās ar ģimenēm", kopīgi pasākumi, svētki, vairāk vai mazāk regulāra sazināšanās - man šķiet, ka tā ir vai nu ilūzija, vai ļoti reti un izņēmuma gadījumi.
Ja izdodas cieņpilni izšķirties, tik un tā ar laiku tā komunikācija visdrīzāk pāries tādā pasīvā līmenī, līdz, ļoti iespējams, izzudīs pavisam.

Līmenis, protams, paliks pasīvs, tomēr var saglabāt cilvēcību, iecietību, piedošanu, izpalīdzību un godu.
Ir pozivtīva pieredze, itin nekādas vainas, visi visu zin, laikam bērnu neesamība nostrādāja par lielu plusu.

Esmu palikusi par labu draugu līdz brīdim, kad tas kādam netraucē, jo lieliski apzinos, ka tad, ja kādam veidojas jaunas attiecības, šī draudzība ir jāpārtrauc. Šaubos, ka mana bijušā jaunā draudzene jūsmotu par mūsu draudzību, tāpēc negribu būt strīdu iemesls vai traucēklis.

Nekad nav sanācis (neesmu pat centusies), jo esmu pārāk privātīpašnieciska, lai neitrāli ko pēc tam uztvertu.

nē. nesaista pat tāda doma.

Negribētu ko tādu praktizēt. Vienīgais izņēmums, ja būtu kopīgi bērni.

Pirms attiecībām ar bērnu tēvu, mēs ar ex palikām draugi, tādi, kuri sazvanās vismaz 1x nedēļā uz 1h. Śobrīd domājot vispār grūti salikt to visu kopā, bet maigi sakot tas bija jocīgi. es pat nesauktu, ka mēs tajā posmā bijām draugi, pat nezinu kā to var nosaukt. Divi cilvēki,kuriem bija grūti pārraut emocionālo saikni. Uzzinot gandrīz vai visu,kas notiek viņa dzīvē, man labāk nepalika, jo nevarēju neitrāli to uztvert :)Ja vēlreiz ietu kam tādam cauri, noteikti neko tādu neatkārtotu.

neesam, ne ar vienu, nav pilnigi nekadas vajadzibas ne ar vienu komunicet, iznemot bernu tevu, bet tur ari tikai tiri pa djelu un viis

Nē, pēc šķiršanās ar konkrēto cilvēku parasti vairs nekontaktējos.

Nē, nekomunicēju ar nevienu. Bijām diez gan labās attiecībās ar pēdējo ex, taču viņam ir ļoti greizsirdīga draudzene kura fantazēja ,ka starp mums varot būt kas vairāk par normālu komunikāciju ,un tiku visur bloķēta . ;-) :-D

Ņemot vērā, ka draudzības ir jākopj, tad neuzskatu to par vajadzīgu.
Ja par draudzību tiek uzskatīta uzsmaidīšana un draudzīgs small talk, saskrienoties uz ielas, tā vietā, lai šņācot pārvāktos uz otru ielas pusi, tad ok.

Par labiem draugiem - nē, bet ne arī tā, ka ieraugot uz ielas jāgriež galva uz citu pusi. Esmu tikusies ar saviem ex - padzeram tēju kafejnīcā, papļāpājam, pačatojam soc. tīklos u.tml. Bez zemtekstiem. Tīri paziņu līmenī.

Nav sanācis, itkā bijām labi draugi attiecībās, bet pēc šķiršanās palika vēsums un izlikšanās, ka viens otram neeksistējam. Atkarīgs no cilvēka protams, bija arī puiši, kas vēlējās palikt draugi, un tiešām rakstīja, interesējās kā iet, gribēja satikties.

Nē, neticu tādām "draudzībām". Sakarīgu paziņu līmenis, jā - ir labi, ja cilvēki prot civilizēti izšķirties, nokārtot aizvainojumus, ja tādi ir, un bez aizķeršanās doties tālāk dzīvē, bet palikšanu par draugiem neuzskatu par nopietnu un veselīgu padarīšanu.

Ja izdodas cieņpilni izšķirties, tik un tā ar laiku tā komunikācija visdrīzāk pāries tādā pasīvā līmenī, līdz, ļoti iespējams, izzudīs pavisam.

+++

Manā ģimenē ir tāda pieredze. Mani vecāki pēc ilgu gadu kopdzīves izšķīrās bez dusmām un bez strīdiem. Vienā brīdi vienkārši saprata, ka vairs nemīl viens otru un ka pēdējos 2-3 gadus ir bijuši kopā tikai manis dēļ. Man tad bija 12 gadi, visu jau sapratu un pieņēmu bez liekām histērijām. Nu jau, kopš brīža kad vecāki izšķīrās, pagājuši gandrīz 18 gadi, bet visu šo laiku kontakts viņu starpā palicis. Reizi mēnesī sazvanās viens ar otru, reizi gadā satiekamies visi brīdī, kad ģimene sanāk kopā. Mamma pazīst tēva jauno sievu, meitu. Zinu, ka tur vairs nav nekādi slēptie motīvi, tikai tīra draudzība. Tāpēc jāsaka, ka šādu variantu spēju saprast un, ja es pati būtu ar vīrieti bijusi kopā ilgus gadus, varbūt būtu vēl kopīgi bērni un šķiršanās būtu bijusi mierīga, tad neredzu neko sliktu draudzības saglabāšanā. Tagad, manā vecumā, ne ar vienu no bijušajiem ar kuriem nevieno ne vairs kopīgas intereses, ne ir kopīgi bērni utt., noteikti negribētu uzturēt draudzību, jo neredzētu tam jēgu. Tā ka es teiktu, ka viss atkarīgs no situācijas.

Šķiet nereāli priekš manis, protams, ja būtu kopīgi bērni, tad tas ir savādāk. Bet nespētu iedomāties palikt draugos ar savu ex, laikam nevarētu un arī negribētu uzzināt kā viņam pēc tam iet utt., jo iespējams sevi ar to sāpinātu. Bet situācijas ir dažādas, ja šķīries uz mierīgas nots un jūtu vairs nav, tad domāju iespējams ir palikt par draugiem. :-)

izšķirties un palikt pēc tam kontaktos? :D kapēc?