Es arī no tām esmu, kas gan studē, gan strādā un apvieno to ar bērnu, kam esmu vienīgais vecāks. Neatbalstu regulāru bērnu ņemšanu līdzi uz lekcijām, it īpaši mazu un nemierīgu bērnu ņemšanu līdzi, ja mamma jau iepriekš zina, ka bērns traucēs.
Man bērns jau saprātīgāka pirmsskolas vecuma, var sarunāt un es zinu aptuveno laiku, ko bērns var klusi nosēdēt. Apmēram 2h var nosēdēt blakus, klausīties, pazīmēt, pakrāsot, atsevišķos gadījumos esmu devusi planšeti skatīties ( bet man apkārtējā vide nereti ir tāda trokšņaina, respektīvi, tā multene fonā neko neietekmē ). Ja grib kaut ko man pateikt, pajautāt, tad dara to čukstus. Neviens nekad nav sūdzējies, ka bērns būtu traucējis.
Gadās arī uz darbu paņemt līdzi, ja kaut kas steidzams notiek un vajag pastrādāt ilgāk, arī pēc sava darba laika beigām. Tiesa man gan ir liela darba telpa, un mans bērns brīvi var aiziet uz atpūtas telpu, pazīmēt, pakrāsot vai paskatīties multeni.
Jā, protams, gribētos bērnam veltīt vairāk laiku, taču pār bērnu ir arī materiālā atbildība. Man ir rēķini jānomaksā, degviela jāielej, jānodrošina medicīnas aprūpe ( viss, kas nepieciešams, nav valsts apmaksāts, un šī te daļa sastāda manā gadījumā pāris simtus eur gadā), apģērbs, apavi, nodarbības, b/d, izklaide utt. Kā arī neaudzinu bērnu kastē, viņš man ir nevis lai turētu 4 sienās pie kartupeļiem un makaroniem, bet lai arī parādītu pasauli, kultūru, iemācītu kontaktēties ar dažādiem sabiedrības locekļiem, iemācītu kā un kur uzvesties, kā izvērtēt situāciju un rīkoties utt. Arī bērns nākot līdzi man uz darbu/universitāti visu šo redz un uzsūc kā mazs sūklītis no mana piemēra.
Nākamos bērnus apzināti neradīšu laikā, kad vēl studēju un intensīvi karjera jāattīsta, tas ir grūti un izsmeļoši, un kaut kādā ziņā kaut kas tiek atņemts gan man, gan bērnam.
Šobrīd gan skatos tā, ka no esošās situācijas ir jāizvērš vislabāko iespējamo ilgtermiņa rezultātu, kas ir - pabeigt studijas, lai man ir izglītība, un turpināt strādāt, pat ja man reizēm nākas paņemt uz pāris stundām līdzi pirmsskolas vecuma bērnu.