Elīnā klausoties nerodas motivācija celties un darīt. Nav tāds ķēriens kā citiem uzņēmējiem, ja tie runā par savu, vai biznesu vispārīgi. Elīnai tādas nodrāztas tās frāzes, brīžiem šķiet, ka viņa neuztver nopietni vai īsti nesaprot, ko, kas un kā. Un tā varētu pat būt taisnība, jo par menedžēšanu visticamāk atbild Nauris un viņam būtu vairāk ko pastāstīt tīri no biznesa viedokļa. Elīna ir vienkārši staigājošs manekens tām drēbēm un bieži vien kalpo kā antireklāma, kas arī tomēr ir reklāma. Kopumā Elīna šķiet ļoti tukšs cilvēks, bez savas personības vai patiesiem uzskatiem par kaut ko. Šķiet, ko viņā ieliesi, tas arī viņā būs. Protams, ja ar to varēs gan naudu nopelnīt, gan kādu skandālu uztaisīt.
Turklāt uz viņu skatoties nav kā uz citām uzņēmējām. Dažreiz tu skaties uz kādu, un pašai gribas uzvikt tās papēžkurpes vai kleitu, jo iedvesmo. Ar Elīnu tas liekas kā skatīties uz padsmitgadnieci, jo vairāk vis kas sabāzts, jo labāk. Taču laikam pieaugušas sievietes nav Buķika mērķauditorija.