Atsevišķos punktos piekrītu, kaut gan Strautmanei nekad nekas nepatīk. Bet izlaidība stilā nav tikai mūsdienu Latvijas problēma - bērni mācās no vecākiem, kas mācījušies no vecvecākiem... Neteikšu, ka pie vainas būtu nabadzība, no sērijas "Kam gan ir fraka un sarkana vakarkleita?". Tiem, kas apgrozās smalkajām aprindās, tādi apģērba gabali arī ir. Tā ir attieksme pret dzīvi. Bieži vien cilvēki kaut kur iet vai kaut ko pērk, lai pazīmētos. Aiziet uz operu, bet džinsos, jo pofig-biju operā, baudīju kultūru, bļ*. Nopirku sarkanu vakarkleitu, tagad vilkšu uz dēla izlaidumu, jauno gadu pirtī un all black tematisko balli. Pofig, kleita smuka. Nav cilvēkiem ta izjūta, ka var un vajag pacensties izjust pilnīgu pieredzi - skaistā tērpā aiziet uz operu, uz izlaidumu uzvilkt papēžus, kuros var paiet, un kleitu, kurai nav visu laiku jāvelk uz leju apakšmala, jo par īsu. Par tematiskajiem pasākumiem vispār cits stāsts. Neuzvelk norādīto, un slikti jūtas gan aicinātajs, gan viesis, gan tie, kas atnākuši tērpos (jo ir sajūta - ko mēs daži kā muļķīši centāmies ?). Bet viesis nekad neteiks, pats vainīgs - čakars tērpu meklēt, pasākuma ideja tizla utt. Bet iet, jo patusēt tomēr gribas. Tas ir pofigisms pret apkārtējo pasauli!