Tātad, sāksim ar to,ka šobrīd esmu attiecībās. Neesam kopā ilgi, toties esam saderinājušies. Sākās mums viss baigi ātri un baigi ātri arī viss aizgāja līdz bildinājumam, kopdzīvei utt. Es pati esmu tāds ne visai nopietns cilvēks,dikti sapriecājos, ka ir kāds ,kas gatavs mani precēt, bet ir viens liels bet. Ļoti ātri mums viss ieslīga rutīnā. Darbs, mājās, ēst, vienas un tās pašas sarunas. Viņš kļuva ļoti pasīvs. Vīrietis mans ir diezgan introverts, nepatīk viņam ne iet kaut kur sabiedrībā, ne iepazīt jaunus cilvēkus, tikmēr es esmu ļoti komunikabla un draudzīga. Dzīvojam ārzemēs, kādu laiku biju bez darba, saimniekoju pa māju un tad beidzot pienāca brīdis kad dabūju darbu bārā. Sapazinos ar cilvēkiem, sāku pavadīt daudz laika darbā, arī ārpus darba laika, kaut tāpēc vien lai padzertu kafiju un pakomunicētu ar cilvēkiem. Vīrietim tas nu dikti negāja pie sirds. Es viņam izstāstīju savu nostāju, norādīju uz to, ka viņš pret mani izturas pasīvi, nevienu komplimentu neesmu mēnešiem dzirdējusi no viņa, teicu, ka nevaru mūžīgi sēdēt mājās un blenzt sienā. To viņš galvā īsti neņem.
Un te sākas briesmīgā daļa. Kamēr mājās netiku novērtēta, sapazinos ar vīrieti, kurš ir precējies, viņš sāka man pievērst uzmanību, rakstīt man, sapratu, ka patīku viņam un īsi pēc tā sapratu arī to, ka pati metu uz viņu aci. Nekad neesmu krāpusi nevienu savu otru pusi, bet šoreiz tā konkrēti sāku pavilkties uz jauniepazīto vīrieti. Sāka rasties domas, ka vēlos vienas nakts sakaru ar šo cilvēku, tik tāpēc vien lai saprastu kas un kā, pēc nostāstiem dzirdēju, ka viņš šad un tad aiziet pa kreisi, tāpēc zināju, ka ar to arī viss beigtos. Un fakts, ka viņš ir precējies tik vien nostiprināja pārliecību, ka tas paliks starp mums. Bet gāja laiks, mēs tikām līdz skūpstam, bet vairāk par fizisko saikni sāka veidoties tieši emocionālā saikne. Es ļoti mīlu savu līgavaini, bet es jūtu , ka man sāk parādīties jūtas pret "mīļāko" un tas ir abpusēji. Mēs esam ļoti līdzīgi un abi diezgan nenopietni, līdz ar to ne par kādām attiecībām nevar būt ne runas.. esmu lasījusi forumos par sievietēm, kas gadiem dzīvo dubulto dzīvi, bet es esmu apjukusi. Viena mana daļa jūtas vainīga, bet otra neļauj pārtraukt šo situāciju.
Kādai varbūt ir līdzīga pieredze? Ko tālāk?
Palūgšu tos "fuj kā vispār var krāpt, tā tak ir maucība" šoreiz neiesaistīties, agrāk ar mēdzu teikt to pašu, bet tagad sirds vienkārši kliedza tik skaļi, ka es pati nespēju noticēt tam, kas notiek..
1
