A man pilnīgi un absolūti flegmas uz ceļiem netraucē. Pat patīk tādi un uzjautrina dažreiz. Nemēdzu steigties steigšanās pēc - līdz ar to, braukt kādam aizmugurē nedaudz lēnāk, manu dienu nebojā. Ja tomēr steidzos, tad apzinos, ka tā ir tikai un vienīgi mana problēma un nav ko pukstēt uz cilvēkiem, kuriem dienas ritms ir cits. Toties pārgalvīgos visgudros "skrējējus", kuri uzskata, ka likums nav viņiem rakstīts un tas bija jāievēro tikai kārtojot braukšanas eksāmenu - tādi gan bieži vien rada problēmas uz ceļiem priekš citiem, iespējams, paši to neapzinoties. Es labāk čučinu aizmugurē kādam pensionāram, nevis bailīgi metu skatienus spoguļos, kur kāds psihais mēģina visus apdzīt, lien priekšā un pakaļā, pīpina, rāda nepiedienīgas zīmes, tarkšķ pa telefonu un vēl izdomā kādam "atriebties", jo nervi švaki... Man bērni mašīnā parasti - un mazākais, ko es vēlētos, ir, lai kāds man iebrauc pakaļā, jo netur distanci, vai priekšā uzdotu pa bremzēm, jo, redz, es viņam pamatīgi izbojāju dienu ar hvz ko, viņaprāt. Nu vai vēl kaut kādi izlecieni...
---
Nedaudz novirzoties no tēmas, vispār gribas teikt, ka braukšanas kultūra ir tieši tāda, kāda ir sabiedrība un konkrētais cilvēks. Un kā var redzēt šajā forumā - te nav neveina enģelīša. Dažiem pat diezgan pamatīgi radziņi... Eksāmenos prasības visiem ir vienādas, a pēc tam, kā pierāda šī diskusija - katrs mauc kā māk un uzskata, ka viņš jau nu ir zinošāks un spējīgāks par citiem (attiecīgi savam samaitātības līmenim). Un vai neiekļūšana kādā avārijā līdz šodienai būtu tas rādītājs?... Varbūt pateicoties citai mašīnai, kura spēja laicīgi noreaģēt savulaik, vai tīri laimīgas sagadīšanās pēc, kādai no jums ir palīdzējis neiekļūt avārijā. (Un vēl - daudzi gadi priekšā pie stūres - tāpēc vēl viss kas var notikt). Te tāda vīzdegunība un pārākums no dažām spiežas laukā... Brauciet, lūdzu, uzmanīgi - sevis un citu cilvēku dēļ!