Mani vairāk fascinē personas, kuras cilvēkam, kuram ir VD vai depresija, var pateikt, lai saņemās un ka tas viss esot tikai galvā. Slimoju ar VD jau sen. Tie, kuriem nekad nav nācies piedzīvot panikas lēkmes, nepārtrauktus, nepārejošus reiboņus, konstantu baiļu un trauksmes sajūtu, bezmiegu, elpas trūkumu, sāpes krūtīs, sirdsdarbības traucējumus utt.,utjp., nekad nesapratīs kā tas ir, ja ar šiem simptomiem ir jāsadzīvo un katrs no tiem jāizjūt katru dienu. KATRU. SASODĪTO. DIENU. Ir viegli pateikt "saņemies!" vai ieņirgt, ka VD slimnieki paši sev diagnozes uzstāda, kamēr pašam nav bijis jāpiedzīvo tādas šausmas kā, piemēram, panikas lēkme, kad naktī guli gultā un tausti pulsu, jo pārņēmušas tik reālas bailes no nāves, ka esi gatavs celties, ģērbties un iet uz tuvējo slimnīcu, jo liekas, ka sirds stājas. Un tie komentāri par to, ka čalis laikam sev olas nogriezis, un lai esi tak vecis... Nu, man vispār vārdu trūkst, cik tas ir zemiski un pretīgi. Šie komentētāji laikam arī savus dēlus (ja tādi būs) audzinās, borējot bērniem galvās, ka īsti veči neraud un īstiem večiem nekas nesāp.
.
Ja par tēmu, tad tiešām iesaku vērsties pēc palīdzības pie terapeita! Arī ieteikums par sportošanu ir labs - sports tiešām spēj palīdzēt! Lai izdodas! Galvenais, nebaidies lūgt palīdzību, jo, kā jau te rakstīja, ir ok, ka nejūties ok. Un cilvēki, kuri nekad nav piedzīvojuši to, ko depresijas un VD slimnieki piedzīvo katru savas dzīves dienu, vienmēr būs tie, kuri ņirgs un, atvainojos, dirs*s vairāk par visiem. Mācies tādus neņemt galvā!
7
