Tieši pavisam nesen pārvācos no milzīgas pilsētas (ne Latvijā) uz mazāku pilsētu (pēc manas valsts standartiem tā pat laikam skaitās mazpilsēta). Sākumā arī domāju - bāc, nu kā tagad būs, ka nebūs vairs tās izklaides, kādas bija lielpilsētā. Bet tad sāku domāt - uz teātri eju labi ja reizi gadā, operu neapmeklēju, dodu priekšroku filmas skatīties mājās, ne kinoteātrī, pa veikaliem nestaigāju. Viss pārējais - pārtikas veikals, sporta zāle, pāris bāri utt. - ir uz vietas. Toties tas miers... Agrāk biju cilvēks, kurš nespēja iedomāties sevi dzīvojam klusumā. Vienmēr vajadzēja apkārt cilvēku burzmas, trokšņus, nemitīgu kustību. Tagad tieši otrādi - nenormāli izbaudu klusumu un mieru, izbaudu pastaigas, kuru laikā neviens neskrien virsū, negrūstās, izbaudu, ka veikalos nav garas rindas, pārdevēji sveicina, jo jau esam pazīstami. Pēcpusdienās ar kaimiņiem dažreiz pačillojam, pagalmos uzcepam gaļu un padzeram alu. Ir forši. Tā ka principā es uzskatu, ka to vidi ap sevi jau veidojam mēs paši. Ja cilvēkam dzīvē trūkst intereses, hobiji, ir problēmas ar brīvā laika pavadīšanas veidiem, tad tādas problēmas būs gan dzīvojot mazpilsētā, gan metropolē.
P.S. Autorei, ņemot vērā iepriekšējās diskusijas, tieši ieteiktu padzīvot mazpilsētas mierā un klusumā. Nāks par labu.