Parastam cilvēkam, kuram nevajag perfektu figūru ar sešpaku, vai spējai noskriet 3 km bez apstājas, bet vajag vienkārši būt slaidam, lai labi justos ikdienā un spēka pietiktu ikdienas ritmam, veselīga dzīves veida ziņā ir tas grūtākais sekot (un iemācīties sekot) līdzi perfekti sabalansētam uzturam un piedevām vēl 3x nedēļā nodarboties ar sportu. Tiem, kas uz to ir parāvušies, tiem protams tas šķiet vienkārši, jo tā jau ir rutīna. Bet visi nekad nebūs vienādi un liela daļa cilvēku nav ar tādu apņēmību, lai pieturētos pie veselīgas dzīves veida plāna.
Pēc manām domām, cilvēkam pašam sev jāatbild godīgi, kas viņam ir vajadzīgs un cik daudz viņš ir spējīgs lietas labā darīt, lai jau pēc mēneša (nedēļas) visam neatmestu ar roku.
Ja cilvēks godīgi atbild, ka viņu māc šaubas, ka ilgtermiņā varēs sevi disciplinēt pie šāda dzīves veida, tad lai neforsē un izvēlas vismaz vienu lietu, ko pamainīt savā dzīvē - vai nu veselīgs uzturs pie nemainīga ikdienas soļa, vai arī sports un ēšana paliek pa vecam, bet ikdienā atmetot tikai pilnīgās zarazas (katru ēdienu neapslacīt ar majo, pa virsu nedzert saldinātos dzērienus u.c.)
Ar sportu arī nevajag pārforsēt - ja liekas, ka esi tik slinks, ka visticamāk tikai 1x nedēļā aizvilksies savas miesas pakratīt, tad lai tā arī ir. Ja organisms prasīs, vēlāk, novērojot uzlabojumus sportiskā ziņā, organisms pats vēlēsies biežāk sportot.
Vēlāk, kad viena lieta jau būs iegājusies kā ikdienai saprotama lieta, tad arī otra pavilksies. Un gribot labākus rezultātus, pats organisms sāks atteikties no draņķiem.
Nu manas domas tādas vismaz ir. Galvenais neforsēt ar svara mešanu, savādāk lielākā daļa ātri pabeidz savus labos nodomos dēļ pārforsēšanas.