beidzot pārtraucu sevi mocīt un izbeidzu attiecības. tikai nesaprotu vienu - tad, kad es aizgāju, viņam būtībā bija vienalga. esot vel draugiem pateicis, ka priecājas ka tā. bet tagad viņš man saka, kad redz nav nekas tāds bijis un ka tas ir viens milzīgs pārpratums. kad pateicu par to, cik draņķīgi lika man par sevi justies (mēs pat pārtraucām gulēt zem vienas segas un tāda lieta kā sekss vairs nepastāvēja, jo viņam to nevajadzēja un es arī neiešu sevi pazemot), viņš teica, ka esot bijis pārņemts ar visu citu un es viņam vienkārši prioritāte. kā tu vari iepriekš gan pašai, gan visiem skandināt cik ļoti patīk utt, taču pēkšņi pāris nedēļu laikā pārdomāt? :-D nekas arī tāds nenotika, lai kaut kas tāds tik pēkšņi pazustu.
vēl arī no kopīgajām paziņām uzzināju, ka tajā brīdī kad man teica, ka iet uz treniņiem, patiesībā satikās ar citu čiepu. un pa lielam tikās ar mums abām jau no sākta gala (bet nu cik nu tam visam var ticēt, tie ir tie cilvēki, kuriem ir izdevīgi, ka mums viss cauri, jo viens no viņiem ir viņa labākais draugs, kuram ļoti patīku)
vispār nesaprotu, ko tālāk darīt. jūtas ir, tikai tas, ka cilvēks liek tik draņķigi justies visu saposta. no vienas puses šķiet, ka nevajadzēja aiziet, censties kaut ko darīt lietas labā, taču no otras - tas vēsums un viss pārējais vienkàrši sabojāja pašai pašvērtējumu par sevi.
vienīgais labums, ka atradu ļoti labu darbu un arī dzīvesvietu.
ps. man vienkārši nav neviena ar ko dalīties savās emocijās un tāpēc arī veidoju šo diskusiju.. :-/
23
